Ievads
Par hiperaktivitāti un uzmanības deficīta sindromu Latvijā sākts runāt tikai nesen. Skolotāju pieredze darbā ar hiperaktīviem bērniem ir visai neliela. Šī ir problēma, kura tiek pētīta visā pasaulē un vēl aizvien tajā ir daudz neskaidrību. Bērnu hiperaktivitātes problēma sākta pētīt 20. gadsimta sākumā. Vairāk pētījumu veikts Amerikas Savienotajās Valstīs. Veicot hiperaktivitātes kā uzvedības traucējumu izpētes analīzi, tikai konstatēts, ka bērna hiperaktivitāti raksturo noteikta uzvedība, un tās apzīmēšanai ieviesa jēdzienu pārākaktīvas uzvedības sindroms. ASV psihologi H.Verners, A.Strauss un L.Lehtinens uzskatīja, ka šo sindromu izraisa smadzeņu bojājums [2,8].
50.gados veiktie pētījumi ar bērniem liecināja par smadzeņu bojājumu un hiperaktīvas uzvedības pakārtotu saistību. 70. gadu sākumā kustību aktivitāti sāka uzskatīt kā otršķirīgu pazīmi un kā galveno izvirzīja hiperaktīvo bērnu uzmanības ne noturīguma problēmu.
1962. gadā ASV zinātnieki S.Klements un J.Peters ieviesa terminu „minimāla smadzeņu disfunkcija”. Tas nozīmē, ka bērniem ar šo traucējumu ir problēmas ar smadzeņu darbību. Minimālas smadzeņu disfunkcijas simptomi ietver hiperkinēzi, impulsivitāti un īsu uzmanības noturīguma periodu [22].
Septiņdesmito gadu sākumā kustību aktivitāti sāka uzskatīt kā atšķirīgu pazīmi. Priekšplānā izvirzījās hiperaktīvo bērnu uzmanības ne noturīguma problēmas, kuras rodas no viņu impulsivitātes un nespējas koncentrēties pirms darbības uzsākšanas.
1980.gadā tika ieviests termins „uzmanības deficīta sindroms” .(Tālāk tekstā UDS).
Uzmanības deficīta sindromam izdalīja divus veidus:
Uzmanības deficīta sindroms ar hiperaktivitāti – UDS/ ar H
Uzmanības deficīta sindroms bez hiperaktivitātes – UDS/ bez H
Ir tādi bērni, kuru uzvedībā nav vērojamas hiperaktivitātes iezīmes, taču arī viņiem var būt grūtības uzmanības attīstībā un spējā koncentrēties. Tas rada grūtības hiperaktivitātes diagnosticēšanā.
Lai diagnosticēšanu precizētu, ASV ir pieņemts termins „uzmanības deficīta hiperaktivitātes sindroms” (UDHS jeb HUDS), kuram izdala trīs paveidus:
1. Bērni, kuri izrāda galvenokārt neuzmanības simptomus;
2. Bērni, kuri galvenokārt izrāda hiperaktivitāti impulsīvu uzvedību;
3. Bērni, kuri izrāda gan neuzmanības, gan hiperaktivitātes simptomus.
Eiropā hiperaktivitātes pētījumus veikuši Anglijas (E. Teilors), Vācijā (I.Justa un R.Špalleka), kā arī Krievijas (M.Bezrukihs, M.Čistjakovs, S.Jefimova) zinātnieki, kuri savos pētījumos sasaucas ar ASV psihologu atziņām [2,9].
…
