-
Hronisks apendicīts
Nr. | Chapter | Page. |
1. | Epidemioloģija | 3 |
2. | Etioloģija | 3 |
3. | Patoģenēze | 4 |
4. | Makroskopiska aina | 5 |
5. | Mikroskopiska aina | 6 |
6. | Morfoloģiskie iznākumi | 7 |
7. | Komplikācijas | 7 |
8. | Laboratorijas/funkcionālie izmeklējumi | 8 |
9. | Simptomu skaidrojumi | 9 |
10. | Terapijas pamatprincipi | 11 |
Izmantota literatūra | 12 |
Anamnēze, palpācija, RTG, USG, mikroskopiskā izmeklēšana, klīniska simptomātika, ultraskaņa, datortomogrāfija, kolonoskopija, laporoskopija.
Liela daļa ārstu šaubās par primārā hroniskā apendicīta esamību. Visbiežāk neasas sāpes un sāpes pie palpācijas vēdera lejas daļas labajā pusē liecina par citām slimībām, tāpēc diagnozi bieži saista ar citu vēdera dobuma vai krūškurvja orgānu slimībām. Visizteiktākais hroniskā apendicīta rādītājs ir nepiepildīts aklās zarnas piedēklis, palēnināta tā iztukšošanās, deformācija, sašaurināšanās, formas izmaiņas, fēču akmeņu atrade ar ultraskaņas palīdzību.
Primārajam hroniskajam apendicītam ir raksturīga limfocitāra un histocitāra infiltrācija ar piedēkļa sienas sklerozi, fibrozi un pat gļotādas atrofiju. Visizplatītākie klīniskie simptomi, kas liecina par primāro hronisko apendicītu ir slikta dūša, aizcietējumi, paaugstināta temperatūra, sāpes vēdera lejas daļa labajā pusē.
Art RTG palīdzību var noteikt svešķermeņu, fēču akmeņu esamību piedēklī un to deformāciju.
Ar ultraskaņas palīdzību var noteikt brīvo šķidrumu ap aklās zarnas piedēkli, tā nevienmērīgu diametru, peristaltikas traucējumus, koprolītu esamību, palielinātus limfmezglus (līdz 1 – 2 cm) ingvinālajā rajonā.
Datortomogrāfija ļauj konstatēt pie hroniska piedēkļa iekaisuma sabiezinātu un neviendabīgu piedēkļa muskuļu slāni, iekaisuma procesus apkārtējos audos, šķidruma uzkrāšanos piedēklī un tā divertikulus.
Visefektīvākais izmeklēšanās veids hroniska apendicīta diagnosticēšanā ir kolonoskopija un laporoskopija, bet neskatoties uz to, piemēram, laporoskopijai ir savi mīnusi. Šī procedūra ir invazīva, tai arī var būt komplikācijas (brūču infekcijas utt.), 6,2 – 10% gadījumu netiek atrasts ne akūts, ne hronisks apendicīts. [2.][5.]
Laboratoriski asins analīzēs apendicītu var apstiprināt mērena leikocitoze. Urīnā izmaiņas atrod apmēram 40% pacientu (mikrohematūriju, leikocitūriju, proteinūriju).
…
1.Epidemioloģija 2.Etioloģija 3.Patoģenēze 4.Mikroskopiska aina 5.Makroskopiska aina 6.Morfoloģiskie iznākumi 7.Komplikācijas 8.Diagnostika 9.Simptomu skaidrojums 10.Terapija Ir vairākas patoģenēzes teorijas, kas izskaidro apendicīta rašanos. Visizplatītākā ir „mehāniskā” teorija. Pēc mehāniskās teorijas izriet, ka galvenais apendicīta iemesls ir zarnu mikrofloras aktivizācija aklās zarnas piedeklī uz tā lūmena mehāniskās obstrukcijas fona. Obturācijas iemesls var būt gan koprolīti (fēču akmeņi) (35% gadījumu), gan limfoīdo folikulu hiperplāzija. Retāk notiek obstrukcija ar svešķermeni, audzēju vai parazītiem. Tas noved pie gļotu uzkrāšanos aklās zarnas piedēkļa lūmenā, kā rezultātā mikroorganismi sāk vairoties un attīstīties, izraisa gļotādas iekaisumu, asinsvadu trombozi un aklās zarnas piedēkļa nekrozi. Rezultātā diametrs var pieaugt no 4 – 6 mm (norma) līdz 17 – 18 mm un pat vairāk. Spiediena pieaugums piedēklī sekmē iekšējo orgānu vēnu saspiešanu, venozās un limfātiskās atteces traucējumus.
- Acu slimības
- Alkoholisms
- Hronisks apendicīts
-
You can quickly add any paper to your favourite. Cool!Smēķēšanas ietekme uz cilvēka veselību un Eiropas Savienības politika tās ierobežošanai
Research Papers for university20
-
Aknu ciroze
Research Papers for university6
-
Alkohola delīrijs neatliekamās medicīniskās palīdzības etapā
Research Papers for university17
-
Latvijā sastopamās infekcijas slimības ar iespējamu hemorāģisko simptomu
Research Papers for university6
-
Stresa ietekme uz ādu. Stresa novēršana
Research Papers for university30