I Atslēgvārdi
1. Ideālā patība – vēlamais, precīzāk, nerealizējamais priekšstats par sevi, par savām spējām. Šis priekšstats var būt mainīgs un kā vienu no iespējamiem maiņu cēloņiem es varētu minēt sabiedrības ietekmi, no kuras tiek iemantota kāda pieredze (pozitīva vai negatīva) vai tiek uzspiesti sava veida likumi. Vides (sabiedrības) maiņas rezultātā varētu rasties kā personības “lejupslīde”, tā arī “kāpiens” (lēciens). Šāda strauja vides maiņa varētu novest pie pasaules kā globālās vides uztveres zaudēšanas vai izmainīšanos, arī pie savas personības lomas nozīmes šajā vidē pārvērtēšanu. Tipiskākie šādas vides maiņas simptomi varētu izpausties ar sevis neapmierinātību tādā veidā kā kautrība, iekšējais diskomforts, nespēja adaptēties citā vidē. Un ja šādā situācijā cilvēks veicot apzinātu izvēli spēj rast iekšējos spēkus (izmantojot arī iegūto pieredzi (kā pozitīvu, tā arī negatīvu)) jauna zelta vidusceļa atrašanai (izveidošanai) un sevis pieņemšanai – tad to varētu uzskatīt par tuvāko un reālāko ceļu uz patiesas ideālās patības realizēšanu caur sevis saglabāšanu un stiprināšanu.
2. Sevis pieņemšana – cilvēks ir neatņemama sabiedrības sastāvdaļa, jo viens indivīds vēl neveido sabiedrību. Ir jāveicina sevis pieņemšana caur citiem, respektīvi, jārada apstākļi, jārada iekšējais piemērošanās process. Viešot uzticību citiem ir iespējams pārdzīvot un apzināties sevi, savu aktuālo pieredzi.
…