Normatīvs akts ir juridisks akts, kas satur tiesību normas. Tas ir akts, kas nosaka tiesību normas, ievada tās darbībā, izmaina vai atceļ.
Visiem normatīvajiem aktiem ir sekojošas pazīmes:
ikviens tiesību akts satur valsts noteiktu vispārēja rakstura obligātu priekšrakstu par cilvēku vai iestāžu nepieciešamo uzvedību (darbību vai bezdarbību);
normatīvo aktu spēks attiecas nevis uz kādu konkrētu attiecību, bet gan uz kādu sabiedrisko attiecību veidu;
normatīvie akti ir attiecināmi uz jebkuru sabiedrisko attiecību subjektu un tie var tikt piemēroti vairakkārt.
Normatīvie akti valstī nodrošina likumības režīmu, tādēļ tie jāizstrādā precīzi un rūpīgi, lai viens otru nedublētu un nebūtu pretrunīgi. Normatīvo aktu formulējumiem jābūt precīziem, lai nodrošinātu to vienveidīgu iztulkošanu un piemērošanu.1
Latvijā normatīvie akti ir galvenais tiesību avots. Tiesību avoti ir Satversme, likumi, noteikumi, instrukcijas, lēmumi un citi normatīvie akti. Ārvalstu praksē blakus normatīvajiem aktiem pastāv vēl citi tiesību avoti kā tiesu prakse, paražu tiesības, tiesību doktrīna.2
Normatīvos aktus iedala tiesību jaunrades normatīvos aktos, kuros tiek ietvertas jaunas tiesību normas. Tiesību jaunrades procesa rezultātā rodas likumi, Ministru kabineta noteikumi, pašvaldību saistošie noteikumi un citi normatīvie akti, kas uzskatāmi par tiesību avotiem.
Otrs normatīvo aktu iedalījums ir interpretācijas akti, kas ir oficiālas izskaidrošanas jeb interpretēšanas dokuments, kas satur iepriekš izdoto jaunrades aktu skaidrojumu.3
Tiesību vai likumdošanas jaunrades normatīvos aktus iedala:
likumos, kas savukārt izdala konstitūcijas, konstitucionālos likumus, parastos un (vai) speciālos likumus un kodeksus;
tiesību (likumdošanas) nozaru normatīvos aktos;
likumpamatotos aktos, kas atkal dalās vispārējos, resoru, lokālos un vietējos normatīvos aktos;
sistematizētos aktos.…
