Ieslodzīto adaptācijas īpatnības deprivācijas apstākļos

Mūsdienu sabiedrībā pēdējos pārdesmit gados ir notikušas radikālas izmaiņas daudzās dzīves jomās, tajā skaitā arī penitenciārajā sistēmā. Līdz Latvijas neatkarības atgūšanai zinību saturs pārsvarā bija vērsts uz apkārtējo lietu un parādību pasauli, bet nebija orientēts uz cilvēku kā augstāko vērtību. Tomēr līdz ar jauniem sasniegumiem psiholoģijā un pedagoģijā psiholoģiskā doma arvien vairāk tiek saistīta ar personības identitātes izkopšanu, ar tādām vērtībām kā ticību sev, savu spēju iepazīšanu, vajadzību apzināšanos, pašrealizāciju saskaņā ar savu vēlēšanos un izraudzīto mērķi.
Mūsdienu psihologi vairs neaprobežojas ar teorētiskām zināšanām, bet meklē jaunas, efektīvas metodes, kas noderīgas sadarbībai ar ieslodzītajiem konkrētu situāciju kontekstā. Ieslodzījuma vietu centrā pamazām izvirzās ieslodzītais – viņa personība un individualitāte, kas nav tikai pasīvs pāraudzināšanas objekts, bet gan aktīvs pašattīstības, pašaudzināšanas subjekts ar savām tieksmēm, vajadzībām, paradumiem, temperamentu, spējām, unikālo dzīves pieredzi. Kā saka izcilais mūsdienu ontopsihologs Antonio Menegetti “Neviens nevar būt īsta personība, tikmēr, kamēr eksistē otra – sagrautā un apspiestā” (Менегетти, 2003).…