Var teikt, ka apkārtējās vides problēmas vienmēr daļēji ir bijušas arī cilvēces problēmas. Mūsu senči, cik zināms no neliela skaita vēstures avotiem par viņu dzīvesveidu, bijuši tikpat atkarīgi no dabas kā mēs šodien. Dabas dāvanas nav viņiem kritušas no debesīm. Medniekiem un augu vācējiem vajadzēja būt ļoti radošiem un neatlaidīgiem. Senajiem fermeriem bija jāizprot sezonu īpatnības, jāprot novērtēt augsnes kvalitāti, sausuma un lietusgāžu efektu. Vienalga, ko cilvēks darīja, tas nevarēja neatstāt ietekmi uz dabu.
Mēs noteikti nezinām visu par senās sabiedrības vides problēmām.
Cilvēces ietekme uz vidi laika gaitā pakāpeniski ir palielinājusies, it īpaši pēdējos divos gadsimtos. Neraugoties uz to, ka cilvēku skaits bija neliels un apmēram pirms 10 000 gadu uz pasaules dzīvoja kādi pieci miljoni cilvēku, kas bija pieskaitāmi agrīnajai Lauksaimniecības revolūcijas fāzei, viņu darbība izraisīja ievērojamas un paātrinošas izmaiņas. Bībelē minētajā Mezopotāmijā augsnes pārsāļošanās iemesls bija irigācija, kas padarīja augsnes virskārtu cietu un nelietojamu, un teritorija pakāpeniski pārvērtās tuksnesī. Nomadi un lauksaimnieki visā pasaulē ievērojami izmainīja augsni, augu un dzīvnieku pasauli. Apmēram pirms 5-6 tūkstošiem gadu cilvēce uzsāka metālu kausēšanas periodu un arvien lielākā apjomā sāka izmantot koksni. Tās izmantošanas apjoms bija vislielākais, salīdzinot ar visu iepriekšējo laika posmu. Pirms 4 600 gadiem feniķieši eksportēja ciedru koksni, bet Senajā Grieķijā mežu izzušanu izraisīja ugunsgrēki, pārmērīga to izciršana un mājlopu, it īpaši kazu, ganīšana. Viduslaikos Eiropā bija vērojama iedzīvotāju skaita palielināšanās un lauksaimniecības pieaugums, kam bija diezgan drausmīgas sekas attiecībā uz Centrāleiropas un Austrumeiropas mežiem. Mežu izciršana un līdumu veidošana notika ļoti plašā mērogā. Tādejādi tika masveidā nogalināti dzīvnieki, kas Eiropu bija apdzīvojuši gadsimtiem ilgi.
Antīkajā pasaulē atkritumu uzkrāšanās apdzīvotajās teritorijās bija jau zināma problēma. Senajā Romā strīdi galvenokārt izcēlās dēļ mājsaimniecības atkritumiem, jo tie tika izmesti pilsētas ielās. Gaisa kvalitāte pastiprinājās, jo, pilsētām paplašinoties, apkurei un ēdiena gatavošanai tika izmantotas akmeņogles. Londonas gaisa kvalitāte jau 13.gadsimtā radīja problēmas, bet 17.gadsimtā Džons Īvelains (John Evelyn), Karaliskās biedrības biedrs, bija pirmais, kas sāka pētīt Londonas gaisu. Tolaik Londona bija lielākā Eiropas pilsēta, bet 18.gadsimtā, bet, jo īpaši 19.gadsimtā, vides problēmas sarežģījās sakarā ar industrializāciju un pakāpenisku pilsētas iedzīvotāju skaita pieaugumu. …
