Ievads
Cenas ir viens no galvenajiem faktoriem, kas ietekmē ekonomikas stabilitāti, tāpēc arī inflācija pamatoti tiek uzskatīta par svarīgu iekšējā ekonomiskā līdzsvara rādītāju un arī nozīmīgu tautsaimniecības risku. Līdzīgi citām jaunajām ES dalībvalstīm Lietuva iepriekšējos 15 gados ir piedzīvojusi būtiskas izmaiņas savas tautsaimniecības struktūrā. Dati par tirdzniecību un ārvalstu tiešajām investīcijām parāda, ka Lietuva ir aizvien vairāk integrējusies ES ekonomikā un ārvalstu uzņēmumu klātbūtne ir veicinājusi tehnoloģiskas izmaiņas, strauji uzlabojusi organizatoriskās un vadības prasmes, kā arī veicinājusi konkurenci. Referāta mērķis ir izpētīt un analizēt Lietuvas inflācijas rādītājus, kādi faktori ir ietekmējuši inflācijas līmeņa un patēriņa cenu indeksa svārstības. Lietuvā patēriņa cenu indekss gandrīz piecus gadus, t.i., no 1999. līdz 2004. gada jūlijam bija zemāks par 2%, šī perioda vidū pat bija vērojama deflācija. Vēlāk pakāpeniski inflācija atsāka pieaugt. 2004. gada beigās tā sasniedza 3%, un pēc tam līdz 2006. gada martam saglabājās samērā augsta. Inflācija 2006. gadā kāpa vairāku faktoru mijiedarbības rezultātā, kuru starpā bija gan darba algu izmaksu pieaugums, gan ievērojams neapstrādātas pārtikas cenu kāpums uzreiz pēc pievienošanās ES, gan netiešo nodokļu un administratīvi regulējamo cenu pieaugums galvenokārt naftas cenu kāpuma rezultātā starptautiskajā tirgū.
Referāts ir balstīts uz dažādu veidu literatūras avotiem, piemēram, oficiālie statistikas krājumi, kas atspoguļo tautsaimniecības situāciju, Lietuvas statistikas departaments, kas sniedz precīzus datus par Lietuvas ekonomiskajiem rādītājiem, dažādu autoru ekonomikas grāmatas, kas atspoguļo teoriju un interneta resursu izmantošana, kā arī laikraksta „Dienas Bizness” raksti un ziņu aģentūras LETA avoti. Referātā ir arī iekļauti uzskatāmi materiāli – tabulas un attēli, kas palīdz attēlot dažādu faktoru dinamiku un attīstību.
Inflācija ir vairāku ekonomisko risku rašanās faktors un cenas ir viens no galvenajiem faktoriem, kas ietekmē ekonomikas stabilitāti, tāpēc arī inflācija pamatoti tiek uzskatīta par svarīgu iekšējā ekonomiskā līdzsvara rādītāju un arī nozīmīgu tautsaimniecības risku. Cēloņsakarības, kas saistās ar inflāciju, ir visvienkāršāk izsekot pēc Irvinga Fišera formulas M x V = P x Q, kas ir tipiska līdzsvara un stabilitātes formula un inflācija izceļas pārkāpjot līdzsvaru – koppieprasījums pārsniedz koppiedāvājumu tautsaimniecības līmenī un tā neizbēgams rezultāts ir cenu celšanās. Inflācija rodas tikai tad, ja vidējais cenu līmenis tautsaimniecībā ir pieaudzis, taču tas var arī samazināties un šādu parādību sauc par deflāciju.
Inflācijas tempu aprēķina kā starpību starp patēriņa cenu indeksu noteiktā gadā un patēriņa cenu indeksu iepriekšējā gadā, un šo starpību izdala ar patēriņa cenu indeksu iepriekšējā gadā; iegūto lielumu pareizina ar 100.
Izšķir vairākus inflācijas veidus kā pieprasījuma inflācija, kas rodas, ja pieaug jebkurš no kopējo izdevumu komponentiem, izdevumu pieaugums palielina pieprasījumu tik tālu, ka tas pārsniedz reālās ražošanas iespējas, pieprasījuma inflācijas galvenie cēloņi ir naudas emisija budžeta deficīta segšanai, pārmērīga kredītu izsniegšana investīcijām un valūtas kursa devalvācija. Izmaksu inflācija jeb stagflācija rodas, ja pieaug ražošanas izmaksas vai samazinās kopējais piedāvājums, šo inflāciju var izsaukt darba algas pieaugums, izejvielu un materiālu cenu pieaugums, vispārējās cenu līmeņa pieaugums ārzemēs, nodokļu pieaugums, kredīta procentu likmes kāpums u.c. Inflācija var izpausties atklātā, kad tiešām var redzēt cenu pieaugumu vai slēptā formā, kad tā izpaužas nevis cenu pieaugumā, bet slēptās formās, piemēram, pieaug preču deficīts, attīstās ēnu ekonomika.
…
