SECINĀJUMI
Somālijas un islāmistu grupējuma Al-Shabab konflikts aizsākās 2009. gadā, kad par jauno Federālās pagaidu valdības priekšsēdētāju tika ievēlēts Šeiks Šarifs Ahmeds, un šī paziņojuma vadīti, Al-Shabab kaujinieki iebruka Somālijā. Islāmistu grupējums kopš 2009. gada nav pametis Somālijas teritoriju, un ir veicis dažādus teroristiskus uzbrukumus Somālijas iedzīvotājiem. Visbiežāk Al-Shabab kaujinieku izmantotās uzbrukuma metodes ir pašnāvnieku spridzinātāji, viesnīcu un valstisko ēku bombardēšana, kā arī kravas mašīnu piepildīšana ar spridzekļiem. Šis terorisms ir radis lielus zaudējumus kā Somālijai, tā arī Somālijas iedzīvotājiem, rezultējoties daudzu cilvēku nāvē, izpostītās pilsētās un valsts ekonomiskajos zaudējumos.
Somālijas konflikta motivācija atšķiras reālistu, liberāļu, un marksistu skatījumu starpā. Piemēram, reālisti uzskata, ka valsts ir racionāls aktieris un rīkojas tā, lai tiktu nodrošināta nacionālā un starptautiskā drošība. No tā var secināt, ka Somālija rīkojas kā racionāls aktieris, jo tika mainīta situācija valsts iekšienē, piesaistot tādu starptautisko organizāciju uzmanību kā ANO. Starptautiskajā politikā pieaug nevalstisko aktieru, tostarp arī islāma radikāļu grupējumu, relatīvā nozīme. Lai mainītu politisko situāciju starptautiskajā politikā, reālistu skatījumā ir nepieciešams varas apjoms, lai valsts aizstāvētos un mainītu uzbrucēja rīcību. Tādējādi konfliktā Somālija izmanto tādu stratēģiju kā bandwagoning, lai iegūtu lielāku varas apjomu, aizstāvētos un mainītu islāmistu radikāļu grupējuma Al-Shabab rīcību. Šajā konfliktā sastopama drošības dilemma, kas atspoguļo ofensīvo reālismu. Tā sastopama attiecībā pret Keniju - paticoties Kenijas militārajai iesaistei Somālijā, tika palielināta Somālijas drošība, taču tādā veidā tika apdraudēta Kenijas drošība.
Savukārt, liberālisma pārstāvji attaisno Somālijas līdzdalību šajā konfliktā, pieļaujot militārā spēka izmantošanu pašaizsardzības nolūkos, kad kara uzsākšana ir nepieciešama, lai cīnītos pret uz valsti vērsto agresiju. …
