Latvijas Republikas likumdošanas mērķis ir tiesiskā ceļā aizstāvēt cilvēka un pilsoņa pamattiesības un pamatbrīvības. 1996.gada 5. decembrī pieņemtais likums ” Par valsts cilvēktiesību biroju” 1. un 2. pantos paredzēts ka biroja pienākums ir aizsargāt cilvēku, viņa dzīvību, brīvību, drošību, cieņu un tiesības.
Latvijā spēkā esošā Krimināllikuma XVI nodaļa satur normas, kas ir vērstas ne tikai pret personas dzīvības, veselības, brīvības un goda, bet arī pret dzimumneaizskaramības apdraudējumiem.
Savā darbā es izskatīju vienu no bīstamākiem dzimumnoziegumiem- izvarošana kā civilizētas sabiedrības pretdabisks un bīstams nodarījums, kas ir pretrunā ne tikai krimināllikuma, tikumības un morāles normām, bet arī vispārpieņemtajai seksuālajai kultūrai vīrieša un sievietes attiecībās.
Temats par izvarošanu un tās kvalifikāciju ir samērā aktuāls, taču ne visas tā problēmas ir pietiekami izskaidrotas likumā un tā piemērošanai praksē. Tas zināmā mērā apgrūtina tiesībsargājošo institūciju- policijas, prokuratūras, tiesas- darbību izvarošanu pirmstiesas izmeklēšanā un pareizā kvalifikācijā, kā arī optimāla soda veida un mēra noteikšanā vainīgajai personai tiesas spriedumā.
Pašlaik pret izvarošanu Latvijā galvenokārt vēršas ar krimināltiesiskiem līdzekļiem, bet, kā to rāda tiesību aizsardzības iestāžu darbība, tas ir nepietiekami. Izvarošanas neiet mazumā. Izdarīto dzimumnoziegumu bīstamība palielinās, agresīvāki kļūst izvarotāji, to vecums samazinās, pieaug nepilngadīgo un mazgadīgo izvarošanu skaits, to starp par tādu, kuri nevar būt izvarošanas subjekti. Izvaro ne tikai pilngadīgas sievietes, bet arī nepilngadīgas un mazgadīgas meitenes. Tiesās biežāk izskata krimināllietas, kurās pie atbildības par seksuālu vardarbību ir saukti tēvi un patēvi, kuri izvaro savas meitas un pameitas.
Pieaug to dzimumnoziegumu skaits, kas saistīti ne tikai ar izvarošanu, bet vienlaicīgi arī ar dzimumtieksmes apmierināšanu netiklās formās.…
