18.gs. sākumā angļu ekonomists Ādams Smits pamatoja domu, ka ekonomika funkcionēs labāk, ja tā netiks valstiski regulēta. Līdz ar to Ā. Smits noteica valsts neiejaukšanos ekonomikā. Viņš uzskatīja, ka ekonomiku pilnībā spēj regulēt tirgus mehānisms – pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvars preču, darbaspēka, kapitāla tirgū.
Šāds Ā. Smita pamatotais brīvais tirgus sekmīgi darbojās līdz pat 20.gs. sākumam. Tomēr 20.gs. 30-tajos gados Ā. Smita teorija cieš krahu. Tirgus sistēmas trūkumi sevišķi asi jūtami ekonomisko krīžu laikā, kuras periodiski atkārtojas. Piem., pirmā pasaules ekonomiskā krīze bija 1857. gadā, kad ASV, Vācijā, Krievijā, Lielbritānijā strauji kritās čuguna un tekstilrūpniecības apjoms. Taču vispostošākā izrādījās otrā pasaules ekonomiskā krīze 1929.-1933.g. – ražošanas apjomi ASV samazinājās līdz 30%, krīzes skartajās valstīs bezdarbnieku skaits sasniedza 30 milj. cilvēku, reālie ienākumi samazinājās par 60%, klāt nāca arī masveida bankroti [8]. Lai gan Ā. Smita teorijas piekritēju vidū pastāvēja uzskats, ka viss vēl atrisināsies, tomēr bija skaidrs, ka tā ir ilgstoša ekonomiska depresija. Viss liecināja par to, ka tirgus viens pats nav spējīgs nodrošināt ekonomikas līdzsvarotu attīstību. Un šajā laikā Ā. Smita teorijas vietā savu teoriju izvirza angļu ekonomists Dž.M.Keinss, kas izraisīja revolucionāras pārmaiņas gan ekonomiskajā domāšanā, gan arī valstu ekonomikas organizācijā.
Keinss izvirzīja šādu domu – gadījumos, kad brīvais tirgus nespēj sevi regulēt un valstī iestājas krīze, tirgus procesos aktīvi ir jāiesaistās paši valstij. Šo situāciju var attēlot modelī (Skat. 1. pielikumu). Keinss izteica atziņu, ka valstij tirgū jārada efektīvs pieprasījums, līdz ar to Keinsa piedāvātā ekonomiskā sistēma balstās uz nemitīgu patēriņa stimulēšanu. Patēriņš veicina investīcijas, tās attīsta, paplašina ražošanu, kas vēlāk nodrošina darbinieku ienākumu un uzkrājumu palielināšanos.…
