Universālajam ciklam (Zodiaks) ir 12 laukumu, un vienkāršie aprēķini ļauj secināt, ka Zemes ass katrā laukumā atrodas apmēram 2 155 gadus. Tādā veidā pašreiz mēs pārdzīvojam pārejas stāvokli no Zivju ēras uz Ūdensvīra ēru.
Ūdensvīra ēra atšķirībā no Zivju ēras uzliek cilvēcei citus uzdevumus, izvirza citus lozungus. Ticību nomaina Vienotība un Zināšanas. Izziņas process kļūs par cilvēces visu dzīves sfēru vienojošo faktoru. Jaunajam kosmoloģijas pasaules uzskatam, pasaules apgūšanai caur sevi un sevis izzināšanai caur pasauli jākļūst par cilvēku vienotas sabiedrības formēšanas idejisko pamatu. Cilvēkam vajadzēs atrast savu patieso vietu Visumā un atstāt godpilno radības kroņa pjedestālu. Un griezties pie Radītāja zinot un saprotot to, ka jebkurš mikrokosms (cilvēks) un radīts pēc makrokosma (Visuma) līdzības.[11]
Jaunais Ūdensvīra laikmets ir simboliski iezīmēts ar debeszilo krāsu. Zilā krāsa simbolizē gudrību, bezgalību, mūžību. Tā izraisa asociācijas par Visumu un dievišķo esamību. Debeszilā krāsa ir kā simbols domas skaidrībai. Senie ēģiptieši debeszilo krāsu izmantoja, lai attēlotu patiesību, visu lietu galveno būtību. Senās Ēģiptes tradīcijās debesu dievietes krāsa bija gaiši zila. Amerikāņu pētnieks Fābers Birrens savā grāmatā “Krāsas simbolisms” raksta: “Cilvēka ķermenis ir sarkans, intelekts – dzeltens, bet gars – zils.” Sarkanā krāsa simbolizē karstu, kaislīgu mīlestību, savukārt zilā – vairāk vēsu, uz garīgām attiecībām vērstu mīlestību. Senajiem grieķiem zilā krāsa asociējās ar debesu dieviem Zevu un Hēru, kā arī ar Afrodīti – mīlas dievieti. [3]
1982.gadā Nensija Anna Teipa (Nancy Ann Tape) uzrakstīja grāmatu “Dzīves izpratne caur krāsām”. Autore klasificēja cilvēku īpašības un uzvedības modeļus, pievēršot uzmanību to saistībai ar cilvēka elektromagnētiskā lauka jeb auras krāsām. Izveidojās apbrīnojami precīza psiholoģiskās profilēšanas metode. Autore ievēroja, ka uzkrītošam vairumam pēc 1980.gada dzimušo bērnu bija saskatāma dziļa zilā krāsa. Tādejādi radās termins Indigo bērni, kas tagad pazīstams jau visā pasaulē.[2]
Jau sirmā senatnē burvji un dziednieki zināja par vairākumam cilvēku neredzamo starojumu ap ķermeni. Senās grāmatās šī parādība dēvēta par ra (gaišs, saulains), un tas sasaucas ar seno ēģiptiešu Saules dieva Ra vārdu. Senajos ēģiptiešu tekstos šādu spīdēšanu (auras lauku) sauc par ka un apraksta to kā cilvēka enerģētisko dubultnieku, kurš turpina eksistēt arī pēc viņa nāves. Austrumu gudrie šādu parādību sauca par prānu, bet rietumu okultajās tradīcijās to dēvē par astrālo ķermeni.
Kristīgajā un jūdu mākslā šo enerģiju jeb auru attēlo kā spīdošu oreolu virs svēto galvām. Jaunajā Derībā apustulis Pāvils runā par cilvēka apziņas nesēju – “bezmiesīgu garīgu ķermeņi”. Mūsdienu zinātne auras lauka eksistenci pierāda, fotografējot to ar tā saukto Kirliana metodi.…
