Nobeigums
Apskatot pieejami informāciju par jaunajām psihoaktīvajām vielām, autore secina, ka JPV ir tādas vielas, kas nav izpētītas, tādēļ nevar tikt iekļautas sarakstos, lai to aprites kārtību varētu regulēt ar likumu un ierobežot. Process līdz vielas iekļaušanai konkrētā sarakstā prasa laiku un nav vienkāršs. Jaunas psihoaktīvas vielas nav viegli konstatējamas un identificējamas pat aprīkotākajās laboratorijās. Nepazīstamu vai negaidītu vielu pārbaude izstrādājumos ir darbietilpīga, sarežģīta un dārga. Tas var kavēt likumdevēju un tiesībaizsardzības mērķtiecīgu un savlaicīgu atbildes reakciju. Kamēr likumdevējs kavējas, vielas aprite sabiedrībā var nest paliekošas sekas un apdraudēt visas sabiedrības drošību un veselību. Lai šo problēmu risinātu, valstij jāpiesaista papildus finansējums šo vielu izpētei, jo jāveic pētījumi jau pirms vielu parādīšanās sabiedrībā. Likumdevējam jābūt ”soli priekšā” potenciālajam jaunas psihoaktīvas vielas ieviesējam. Ja vielas, no kurām potenciāli var veidot jaunas apreibinošas vielas jau būs aizliegtas, to ieviešana nebūs iespējama. Likumdevējam nevis jāreaģē uz vielas parādīšanos, bet jābūt proaktīvam, lai vielu nemaz nevarētu ieviest.
Likumi par jauno psihoaktīvo vielu izmantošanu galvenokārt ir likums Par narkotisko un psihotropo vielu un zāļu likumīgās aprites kārtību, Farmācijas likums u.c., bet soda sankcija paredz Krimināllikums, Latvijas administratīvo pārkāpumu kodekss u.c. Tomēr, ja šo likumu spēkā esamības laikā situācija būtiski nemainās, jāpārskata, vai šie likumi efektīvi pilda savu likumdevēja uzdoto mērķi. Normas par jauno psihoaktīvo vielu izmantošanu jāiekļauj ne tikai speciālajos likumos, bet arī, piemēram, likumos par patērētāju aizsardzību un zālēm, jāsecina, vai tie sniedz vēlamo rezultātu, jo attiecīgā situācijā var nepietikt laika, lai veiktu grozījumus – situācijās, kas saistītas ar JPV, jārīkojas nekavējoties!
…
