Jēdziens “grupas psihoterapija” tiek pielietots divejādā nozīmē:
1)šaurākā nozīmē – kā grupas metodes izmantošana ārstēšanas nolūkos (klīniskā grupas psihoterapija);
2)plašākā nozīmē – kā psihoterapijas metode, kura izmanto grupas dinamikas faktorus, lai risinātu emocionālās, personiskās, uzvedības problēmas cilvēkiem, kā arī, lai pilnveidotu savu personību. Grupas dinamika – notikumu un interpersonālo attiecību kopums, kas notiek grupā.
Pie psihoterapijas grupām var pieskaitīt ne tikai grupas, kas tiecas sasniegt ārstējošus, korekcijas mērķus, bet arī dažādas pašpalīdzības, personības pilnveidošanas, pašapziņas attīstības, problēmu risināšanas un tamlīdzīgas grupas, tāpat arī dažādas mācību un profesionālās grupas.
Kā ir zināms, sociālajā psiholoģijā tiek minēti dažādi grupas apzīmējumi. Grupas apzīmējums, kas dots no D.Cartwright un A.Zander (1968) ir šāds: “grupa – tā ir indivīdu apvienība, kuri uztur savstarpējās attiecības un tiecas uz vienādu mērķi”.
Jebkuras psihoterapijas grupas darbs pamatojas uz grupas dinamiku kā notikumu un starppersonālo attiecību kopsaucēju grupā. Kā atzīmē S.H.Foulkes un E.J.Anthonу (1971), jebkura psihoterapija pirmām kārtām ir palīdzība atsevišķam indivīdam, tomēr , lai iedarbotos uz grupas dalībnieka personību un uzvedību, tiek izmantotas ne tikai psihoterapeita iemaņas, bet arī atsevišķu dalībnieku un grupas kopumā psihoterapijas potenciāls.
Tādā veidā grupas dinamikā var izdalīt trīs līmeņus:
1)atsevišķa personība un tās intrapsihiskā dinamika;
2)starppersionālo attiecību līmenis (verbālais, neverbālais);
3)grupas kā viena vesela situācija un dinamika.
Šie trīs līmeņi ir sastopami jebkurā psihoterapijas grupā; to dinamiskā savstarpējā iedarbība un pareiza izmantošana palīdz terapeitam realizēt grupas psihoterapijas potenciālu.
Kvalificētam grupas psihoterapeitam ir labi jāorientējas kā individuālajā, tā arī starppersonālajā grupas dinamikā, kā arī grupas kā veseluma funkcionēšanas likumsakarībās.
Tomēr dažādās psihoterapijas grupās tiek izmantots kāds viens no šiem līmeņiem atkarībā no psihoterapeita teorētiskās orientācijas un psihoterapijas grupas struktūras. Sakarībā ar to mūs interesējošā psihodrāma tiek iedalīta pie šāda virziena grupas psihoterapijā (M.F.Ettin, 1992):
psihoterapijas grupās, kas ir orientētas uz atsevišķu personību, vairāk tiek apspriestas atsevišķu indivīdu problēmas. Terapeits koncentrē savus spēkus un pieslēdz grupu darbam ar atsevišķu dalībnieku. Tādam darbības veidam vairāk tiek pakļautas ortodoksāli psihoanalītiskās (S.Slavson), klasiskās geštalt – (F.Perls), klasiskās psihodramatiskās (J.Moreno) un uzvedības (J.Wolpe, A.Lazarus) grupas.…
