Starptautiskajās jūras tiesībās par objektu tiek uzskatīti jūras ūdeņi, Pasaules okeāns, jeb faktiski visi zemeslodes ūdens klājumi. Izplatīt savu jurisdikciju un tiesisko režīmu uz jebkādiem ūdeņiem valstīm ir tiesības noteiktos gadījumos, kā tas paredzēts ANO starptautiskajās konvencijās. Galvenokārt valstu tiesības uz suverenitāti konkrētos ūdeņos tiek noteiktas vadoties pēc apstākļa, vai attiecīgie ūdeņi pieguļ valsts piekrastei. Tomēr pastāv arī citāds pamatojums valsts tiesībām uz ūdens teritorijām – vēsturiskais. Tādējādi jūras tiesībās sastopams arī tāds termins, kā vēsturiskie ūdeņi – vēsturiskās jūras un līči.
Iespēju jūru, jūras līču vai šaurumu piederību kādai valstij noteikt uz vēsturiska pamata paredz gan ANO 1958. gada konvencija par teritoriālo jūru un pieguļošo zonu, gan arī ANO 1982. gada konvencija. Vēsturiskajos ūdeņos tiesisko režīmu un kārtību nosaka attiecīgo valstu nacionālā likumdošana un šie ūdeņi tiek pieskaitīti valstu iekšējiem ūdeņiem. Patlaban kādas ūdens teritorijas par vēsturiskajiem ūdeņiem ir pasludinājušas, piemēram, ASV, Krievija, Lielbritānija, Norvēģija, kā arī vēl citas valstis. Bieži uz vēsturiska pamata par valstis piesaka savas tiesības uz līčiem. Saskaņā ar starptautiskajām jūras tiesībām, pie valsts iekšējiem ūdeņiem pieder tādi līči, kuru ieejas platums nepārsniedz 24 jūras jūdzes. Taču pastāv tā saucamie vēsturiskie līči, kuru ieeja gan ir platāka par 24 jūras jūdzēm, tomēr tie ir atzīti pilnībā par valsts iekšējiem ūdeņiem uz vēsturiska pamata. Tāds vēsturiskais līcis ir, piemēram, Hudzona līcis Kanādā, tā ieejas platums ir lielāks par 50 jūras jūdzēm, taču tas kā vēsturiskais līcis tiek atzīts par piederīgu Kanādai un uz tā izplatās Kanādas suverenitāte. Vēsturiskie līči pastāv arī citām valstīm, piemēram, Pētera Lielā līcis Krievijā, Delaveras līcis ASV, Bristoles līcis Lielbritānijā u. c.…
