Jurisprudence (latīniski – jurisprudentia, no ius “likums” un prudentia “zināšanas” ), zināšanas par likumu un tā interpretācija vai arī zinātne un filozofija par likumu. 1
Protams – šī termina dziļākā jēga tiek izprasta atšķirīgi dažādās valstīs un arī autoriem bieži vien šī izpratne ir atšķirīga. Tā piemēram Kontinentālie autori tagad to sauc par “likuma teoriju vai zinātni”. Turpretim britu vai ASV jurisprudences traktējums saka ka būtiskākā likuma koncepcija ir attiecības, ko likums dod radnieciskajām sociālajām zinātnēm, politikai, ētikai un ekonomikai. Kā arī veids kā likums rodas no tautas paražām, no tiesas un likumdošanas un kādā veidā tas pārstāj eksistēt, jo netiek pielietots, vai arī mainās tā pielietošanas veids, vai kā tas tiek atcelts vai anulēts; tā lietojums attiecībā uz personu, laiku un vietu un veidu kādā tas tiek ieviests. Manuprāt jurisprudence formulē tiesiskas attiecības, tiesības un pienākumus, Tā var “uzņemties” likuma klasifikāciju un veidot sistēmu, kurā katrs likums atrodas “pareizajā” vietā. Kā arī mēģināt klasificēt visas attiecības ko likums apzinās vai rada un kuras tas regulē un kārto, kas savā būtībā ir valsts un valdības attiecības ar indivīdu un grupām, un arī indivīda savstarpējās attiecības ar grupām. Tā protams analizē arī ģimenes, īpašuma un mantošanas pamatprincipus. …