1.Kafijas vēsture
Nosaukums kafija radās no kalnu provinces Efiopijas dienvidos – Kaffa. Viena no leģendās stāsta, ka kafiju pasaulei palīdzēja iepazīt kāda kaza. Tas notika XV gadsimtā. Reiz kāds nabadzīgs gans ķaldī ieraudzīja, ka viņa kaza apēdusi kafijas koka augļus un lapas saka draiskoties. Sākumā viņš sadusmojās, bet tad saprata, kas īsti ir noticis un pats apēda zaļās lapas, pēc tā izjuzdams patīkamu uzbudinājumu. Viņš par to pastāstīja saviem kaimiņiem un pēc tam drīz vien visi efiopieši, bet pēc tā laika arī visa Arābija iemīlēja šo dzērienu.
Ap 600 gadiem atpakaļ Venēcijas jūrnieki nokļuva līdz Arābijai. Tur viņi ieraudzīja, ka gandrīz visi vietējie iedzīvotāji dzer kādu melnu, karstu, ļoti rūgtu dzērienu. To ieveda no Abbisīnijas arābu tirgotāji. Sēklas – nelielas pupas – grauzdēja, samala un gatavoja no tā rūgtu dzērienu. Neizskatīgs mūžīgi zaļš augs, no kura vāca šīs pupiņas, labvēlīgos apstākļos var izaugt līdz pat 5-6 m augstumam. Kafijas kokus no sēklām vispirms audzē dobē, divgadīgus tos pārstāda plantācijās zem akāciju kroņiem, lai pasargātu no saules. Kad kafijas koki izaug līdz nepieciešamajam augstumam, tad akācijas izcērt. Koks visu gadu ir pārklāts ar baltiem ziediem. Augļi ir sarkani, mīksti, ķiršu lielumā, kuros iekšā ir divas plakanas sēkliņas. Tā ir pati vārtīgākā augļa daļa, kura satur kofeīnu. Pēc augļu savākšanas no tiem atdala sēklas. Vispirms sēklas izžāvē pēc tam apstrādā. Tad tās kārtīgi izskalo ūdenī un izžāvē saulē. Lai iegūtu labāku garšu, sēklas mitras grauzdē. Grauzdējot (pie 250C) uz sēklas virsas izdalās gaistoša kafijas eļļa. Par kultūraugu kafijas koks kļuva tikai 400-500 gadus atpakaļ.
…
