Nobeigums
Baznīcas tiesību priekšmets jēdzienu “kanons” izprot tikai kā tiesību normas, kuras Baznīca uzskata par svētām. Iespējams tieši izglītība un tā laika noteiktība nodrošināja baznīcas ietekmi uz laicīgo tiesību attīstību, jo svarīga bija arī juridiskās valodas lietošana rakstītajos dokumentos, kā arī skaidrība un argumentācija. Savukārt Baznīcai bija iespēja darboties savu interešu labā, izdevīgi izmantojot juridiskos nosacījumus. Šādu laicīgās un garīgās varas sadarbību var uzskatīt par auglīgu sabiedrisko attiecību veidotāju.
Kanoniskās tiesības ir pirms reformācijas Rietumu kristīgās baznīcas tiesības un pēc-reformācijas Romas katoļu baznīcas tiesības, kas regulē baznīcas iekšējo organizāciju, tās attiecības ar valsti, reglamentē garīdzniecības dzīvi, kā arī viduslaikos tās atrunāja civilo un krimināltiesību jomu, tādējādi pakļaujot arī laicīgās personas baznīcas jurisdikcijai. Arī Baznīcām tiesības ir sociāli normatīvs regulators, uzvedības noteikumu kopums, kas ir izteikts vispārobligātu normu sistēmā un tiek īstenots ar subjektīvo tiesību un juridisko pienākumu palīdzību. Atšķirībā no valsts tiesībām, kuru realizāciju garantē valsts ar represīvo aparātu, šo tiesību garantija ir garīga rakstura un balstās uz ticību reliģijai.
Kanoni ir tiesību normas, kuras Baznīca izveidojusi noteikumu formā un kodificējusi, padarot šīs normas kanoniskas vai “svētas”. Kanoni regulē Baznīcas iekšējās lietas un nodrošina reliģijas tradīciju ievērošanu normatīvā veidā. Tie nodrošina Baznīcas institucionālās uzbūves un eklesiālās varas nesēja statusa attiecību saglabāšanos starp Baznīcas locekļiem.
Kā iepriekš noskaidrots, tad Baznīcas stingri noteikušas kanonus atstāt nemainīgus, lai saglabātu vienotību, kas tad arī ir bijis par pamatu kanonisko tiesību neizušanai līdz pat mūsdienām. Stingrā noteiktība kanonisko tiesību ietvaros ir sekmējusi Baznīcas ietekmi uz laicīgo dzīvi.
…
