Kas jāiemāca sunim, lai tas neradītu draudus apkārtējiem

Suns ir cilvēka labākais draugs. Tas ir zināms ikvienam, kurš kaut reizi dzīvē ir noglāstījis suni un ieskatījies viņa lielajās, uzticības pilnajās acīs. Bet kurš gan vēlas sev draugu, kas neievēro sabiedrībā izveidoto kārtību? Tāpēc suns ir jāmāca. Suns ir jāiemāca būt uzticamam un drošam (briesmas neradošam) sabiedrības loceklim.
Man ļoti patīk suņi. Man pašai ir suns, kas palīdz dzīvi un apkārt notiekošo uztvert ar smaidu. Bet viņš man nepalīdz izkliedēt tās bailes, kas rodas, ,,Ziņās” dzirdot par bērniem - kārtējiem suņu agresijas upuriem. Zīmīgi tas, ka suns parasti ir uzbrucis sava saimnieka klātbūtnē. Es uzskatu, ka suņa agresijas pieļaušana ir dzīvnieka saimnieka vienaldzība pret sabiedrības drošību un līdz ar to arī pret savu drošību.
Tomēr dresūras instruktoru uzskati par suņa agresijas rašanās cēloņiem ir dažādi. Viņi saka: ,,Daži vecāki ,,sadod” savai atvasei burtiski, un suns to ielāgo. Ja bargi runā vai rāj, tātad rūc vai pat rej. Ja dod pērienu, tātad kož, tāda ir suņa loģika. Attiecīgi rodas attieksme pret ģimenes, tātad bara jaunāko locekli, kuru var un VAJAG pakļaut.” () Savukārt Evija Stankēviča, ,,Suņu avīzes” autore, uzskata, ka ,,pārāk agra kucēna atšķiršana no mātes rada iespēju izveidoties uzvedības traucējumiem – saskarsmes grūtības ar citiem suņiem un cilvēkiem – bailīgums, vai gluži otrādi, vēlme aizstāvēties pret visiem, pastāvīga uzbudinātība. Šos traucējumus nereti pavada agresīva uzvedība, kas nebūt nav atkarīga no suņa šķirnes”.…