Ievads.
Ķīlas tiesības bija pazīstamas jau Senajā Romā. Tās ir izveidojušās kā lietisks nodrošinājums kreditoram gadījumā, ja parādnieks parādu neatdotu vai neizpildītu kādu cita veidu pienākumu.
Ķīlas tiesības kā lietu tiesības ir absolūtas, jo ķīlas tiesību priekšmets var būt pat abstraktas tiesības, piemēram, parāda prasības. Var ieķīlāt ne vien esošu lietu, bet arī tādu, kas būs nākotnē, piemēram, ražu.
Senajā Romā lietu ieķīlāja ar mancipācijas aktu. Tas bija speciāls formāls akts pēc kura lieta pārgāja lietas kreditora īpašumā. Parādniekam bija jāuzticas kreditoram, ka viņš pēc parāda samaksas lietu atdos atpakaļ – uzticības vienošanās. Par lietas neatdošanu tiesā sūdzēt nevarēja un ļaunticīgam kreditoram draudēja tikai pilsoņa neslava. Vēlāk gan tika radīta speciāla prasība pret uzticības lauzēju – kreditoru.
Vēlāk attīstoties saimnieciskajai apgrozībai, radās rokas ķīla. Parādnieks kreditoram lietu nodeva ar roku rokā, saglabājot īpašumtiesības uz lietu sev. Trešais romiešu tiesību veids ir hipotēka, ko nodibināja ar vienkāršu vienošanos starp parādnieku un kreditoru bez lietas nodošanas. Sākumā hipotēkas priekšmets varēja būt gan kustamas, gan nekustamas lietas. Vēlāk gan tikai dibināja uz nekustamām lietām. Šodien kustamas lietas ieķīlājumu jeb kustamas lietas hipotēku sauc par komercķīlu.
Mūsdienās tāpat kā senatnē ķīlas tiesība no lietu tiesību institūta ieņem vienu no galvenajām lomām cilvēku dzīvē. Tāpēc gan ķīlas devējam, gan ķīlas ņēmējam ir jāzina savas tiesības un pienākumi nodibinot un izbeidzot ķīlas tiesību. To regulē LR Civillikuma sestā nodaļa “Ķīlas tiesība”.
Ķīlas tiesības jēdziens.
Ķīlas tiesība ir tāda tiesība uz svešu lietu uz kuras pamata šī lieta nodrošina kreditoram viņa prasījumu tādā kārtā, ka viņš var no tā dabūt šī prasījuma samaksu(CL 1278.p).
Ķīlas tiesība ir tikai uz svešu lietu. Īpašuma tiesības uz lietu pieder – ķīlas devējam, ķīlas tiesības pieder – ķīlas ņēmējam. Ķīla ir prasījuma nodrošinājums, lai samazinātu iespējamo risku. Jo, ja saistība netiek pildīta ķīlas ņēmējs var dabūt parāda samaksu no pašas ieķīlātās lietas vai arī no tās pārdošanā saņemtās naudas. Pats ieķīlāšanas fakts neietekmē ķīlas devēja īpašuma tiesības uz ieķīlāto lietu. Viņš tāpat kā iepriekš var brīvi rīkoties ar lietu, to pārdot, dāvināt. Tomēr tas neattiecas uz rokas ķīlu, jo šajā gadījumā ieķīlātā lieta ko nodod kā ķīlu ķīlas ņēmējam, nonāk viņa valdījumā.
…
