Pedagoģijas zinātni, kas pēta speciālās (īpašās) vajadzības (anomālo bērnu), attīstības klīniski fizioloģiskās un psiholoģiski pedagoģiskās likumsakarības un īpatnības, sauc par speciālo pedagoģiju. Tās pētnieciskās izziņas priekšmets ir bērni, kuriem ir fiziskas, garīgas vai psihiskas nepilnības, un tāpēc rodas problēmas bērnu attīstībā, viņu mācīšanā un audzināšanā. Speciālā pedagoģija ir pedagoģijas zinātnes un pedagoģijas prakses nozare, kura, izmantojot pedagoģijas, kā arī medicīnas, psiholoģijas un socioloģijas zinātņu atziņas, veic personu, kurām ir traucējumi izziņas darbībā un fiziskajā attīstībā, izpēti, korekciju, izglītošanu un sagatavošanu darba dzīvei.
Funkcionāls traucējums un invaliditāte nereti tiek lietoti kā līdzīgas nozīmes jēdzieni. Tomēr tie nevar aizstāt viens otru, jo Pasaules Veselības organizācija ir apstiprinājusi invaliditātes jēdzienu, kas attiecas uz noteiktu vidi. Tas nozīmē, ka termins funkcionāls traucējums izmantojams, lai aprakstītu kādas slimības vai traumas sekas, kas samazinājušas personas fiziskās vai psihiskās funkcijas.
Speciālā pedagoģija kā zinātne ir veidojusies, apvienojoties atsevišķām tās nozarēm, kurās zinātniskie pētījumi ir veikti jau tālā pagātnē. Tādas nozares ir surdopedagoģija (nedzirdīgo bērnu pedagoģija), tiflopedagoģija (neredzīgo bērnu pedagoģija), oligo-frenopedagoģija (garīgi atpalikušo bērnu pedagoģija) un logopēdija (to bērnu pedagoģija, kuriem ir runas un valodas traucējumi), šo nozaru pastāvēšanas laikā tika atklātas daudzas likumsakarības, kuras ir raksturīgas jebkuram bērnam ar fiziskās vai garīgās attīstības traucējumiem neatkarīgi no šo traucējumu izcelsmes un rakstura.
Speciālo pedagoģiju kā pedagoģijas zinātnes nozari būtiski papildina medicīnas, psiholoģijas un socioloģijas sniegtās atziņas, jo tajās, tāpat kā speciālajā pedagoģijā, tiek veikti pētījumi par bērniem ar fiziskās vai garīgās attīstības traucējumiem.…
