Lai sāktu apskatīt komunikācijas psiholoģisko vidi un komunikācijas izraisītās barjeras, vispirms aplūkosim, kas tad ir komunikācija, ko par to vēsta definīcijas.
Vārda komunikācija pamatā ir latīņu communicatio. Tā atsevišķās daļas ietver: communi – visi, unio – vienotība ( cum unio ar vienotību). Communicare – aprunāties, dalīties domās.
Lietišķā komunikācija ir informācijas apmaiņa starp divām vai vairākām personām vai personu grupām, kas vērsta uz savstarpēju saprašanos un kalpo darījumu veikšanai (P.Ginta, Lietišķā komunikācija, Rīga 1999: 5).
Viens no galvenajiem jautājumiem, ko parasti izvirza komunikācijas partneri (pārdevējs un pircējs, darba grupas dalībnieki, organizācijas vadītājs un padotais, sadarbības partneri utt.) ir: kā panākt vienošanos, kas nodrošinātu optimālas tālākās darbības iespējas (G. Poriete, Lietišķā komunikācija, Rīga 1999:5). Komunikācijas procesā partneri cenšas realizēt savus mērķus, vajadzības, intereses, savstarpēji ietekmējot viens otru, tāpēc rezultāts lielā mērā ir atkarīgs no spējām orientēties konkrētajā situācijā. Tas nozīmē, ka papildus konceptuālajām un speciālajām prasmēm ir jāapgūst savstarpējo attiecību prasmes, kuru pamatā ir zināšanas socioloģijā un psiholoģijā. Tieši socioloģija un psiholoģija ir tās zinātnes, kas pēta ne tikai komunikāciju, bet arī tās ietekmējošos faktorus – psiholoģisko klimatu, kurā tiek ietverti sabiedrībā notiekošie procesi, kas tik lielā mērā ietekmē mūsu darbību un komunikāciju.
Bet vai komunikācija var pastāvēt bez psiholoģiskās vides? Uz šo jautājumu es centīšos atbildēt savā referātā.
Ar sociālā lauka jeb socioloģiskās vides problēmām nodarbojas Līdzsvara teorija. K. Levina lauka teorija dzīvestelpu nosaka sociālie “spēki”, turklāt dalībnieku A un B uzvedība ir personas P un tās apkārtējās vides U funkcija (f): V=f (PU) (H.Benešs, Psiholoģijas atlants: 207).
Tātad mēs nevaram nošķirt tādus jēdzienus kā komunikācija un psiholoģiskā vide, tie mijiedarbojas. Tikai savienojot šos abus, veidojas vai nu pozitīva komunikācija, vai arī tie veido novirzes no normas, ko komunikācijā sauc par komunikācijas barjerām.
Cilvēka tuvākā “dzīves telpa” ir dažādas mazās grupas – ģimene, radinieki, draugu pulciņš, kuras veido katra cilvēka funkcionēšanas mikrovidi. Mazās grupas savukārt ietilpst lielajās grupās kā to funkcionāla sastāvdaļa. Lielās grupas ir dažādas organizācijas (valsts, darba organizācijas) un citi sociāli cilvēku kopumi (slāņi, etnosi), kuri veido katra cilvēka dzīves makrovidi. Makrovide prezentē sabiedrību un tajā pastāvošo kultūru, nozīmīgi ietekmē katras atsevišķas grupas un cilvēciskās individualitātes dzīvi un sociālo uzvedību (S. Omārova, Cilvēks dzīvo grupā, Rīga 1996: 84).
Mūsu komunikācijas stilu lielākoties veidojam mēs paši. Bet kas tad mūs veido? Cilvēku kā sabiedrības locekli veido viņa attiecības ģimenē, draugu pulkā, temperaments, raksturs, bet vēlāk sabiedrībā darbojošās organizācijas, attiecīgās valsts kultūra, kurā mēs dzīvojam un daudzi citi mokrovides un makrovides veidojošie elementi. …
