Ievads
Pēc D.H. Mida, amerikāņu pragmatisma aizsācēja, domām, komunikācija ir kļuvusi par galveno grupas sadarbības veicinošo procesu. Ņemot vērā cilvēku organismu vājību, spēja sazināties, kas pirmajās cilvēku kopienās bija visnotaļ primitīvā formā – objektu un situāciju apzīmējums, ļāva cilvēkiem saglabāt un attīstīt kultūru. Mids uzskatīja, ka komunikācijas rašanās, domāšanas, personiskā un sabiedrības attīstība, un tās rezultātā - kultūras izkopšana ir vienots process. [12.]
Apstiprinot pragmatistu idejas E.T Holls, amerikāņu antropologs, balstoties uz secinājumiem, kas tika izdarīti pētot darba attiecību praksi sešdesmitajos gados, apgalvoja: „Kultūra ir komunikācija.”[13.] Mūsdienu „organizācionālajā” sabiedrībā, kuras dinamiskās attīstības aizsākumi meklējami 19. gs. sākumā, industriālās izaugsmes periodā, komunikācijas efektivitātes paaugstināšanas jautājumi tika izvirzīti par prioritāti, tiecoties pēc organizāciju darbības efektivitātes paaugstināšanas iespējām. Līdz ar to arvien vairāk pieaug starppersonu, starporganizacionālās un starpkultūru komunikācijas jautājumu aktualitāte.
Kursa darba tēma – „Komunikācijas stilu nozīme personālvadībā un personiskajā izaugsmē”, tika izvēlēta tāpēc, ka komunikācijas efektivitātes paaugstināšanas jautājumi ir aktuāli visām organizācijām, kas vēlas nodrošināt sekmīgu darbību un ilgspējīgu attīstību, jo ikvienas organizācijas pamatā ir cilvēki, kas apvienojušies kāda mērķa sasniegšanai. Tas attiecas kā uz viena līmeņa darbiniekiem, tā arī uz uzņēmuma vadības un tā darbinieku savstarpējo komunikāciju. Autore uzskata, ka vairumā problēmu un nesaskaņu gadījumā personālvadības uzdevumu veikšanā un arī uzņēmuma ikdienas darbības gaitā, organizācijas un darbinieku izaugsmes procesā, pamatā ir darbiniekiem raksturīgo komunikācijas stilu atšķirības. Tāpēc tika izdalīti divi atsevišķi aspekti – personālvadība un personiskā izaugsme, kas kopā veido organizācijas efektīvas darbības pamatu.
Kursa darba mērķis ir komunikācijas būtības un procesa izzināšana, un stilu pētīšana, lai saprastu kā darbinieku komunikācijas stilu atšķirības ietekmē personālvadības uzdevumu izpildi un darbinieku personisko izaugsmi.
Šo mērķu īstenošanai autore ir izvirzījusi šādus uzdevumus:
1. izpētīt literatūru par attiecīgām tēmām;
2. raksturot komunikācijas procesu un būtību, komunikācijas stilu atšķirības un to nozīmi personālvadībā un darbinieku personiskajā izaugsmē;
3. izpētīt uzņēmuma „X” darbinieku komunikācijas stilus un apkopot informatīvu materiālu, kas sevī iekļauj komunikācijas stilu raksturojumus un praktiskus ieteikumus starppersonu komunikācijas uzlabošanai.
Lai realizētu izvirzīto mērķi un uzdevumus, tika izmantota pētnieciskā metode – literatūras un interneta resursu studēšana, darbinieku aptaujāšana un praktisku ieteikumu apkopošana.
…
