Melburnas universitātes lektore Linete Longarte uzskata, ka agresijas un antisociālas uzvedības, kā arī huligānisma izpausmes skolā ir ieguvušas vēl lielāku nozīmi nekā līdz šim kopš 11. septembra šausminošajiem notikumiem. Lai skolēni iemācītos risināt savstarpējo attiecību problēmas miermīlīgā ceļā, skolām saskaņoti jātiecas pēc tā, lai skolēniem būtu iespēja šīs prasmes apgūt; tām ir „jāpalīdz viņiem efektīvi tikt galā ar savu dzīvi, lai viņi atbilstīgi rīkotos konfliktsituāciju gadījumos un citās dzīves likstās” [1; 8].
Ja skolēns iemācās efektīvi risināt un rīkoties dažādās konfliktsituācijās, viņiem socializācijas process skolā norit daudz veiksmīgāk, tas viņiem ļauj atrisināt savstarpējo attiecību problēmas bez agresijas gan ar vienaudžiem, gan ar skolotājiem. Iegūt šīs prasmes ir ļoti svarīgi, jo „konfliktsituācijas var iedragāt skolēna pasauli, un, nepietiekami vai destruktīvi risinot, tās var ietekmēt arī mācīšanos un vispārējo bērna labklājību skolas dzīvē”[1; 8].
Longarte uzsver, ka, apskatot šo konfliktsituāciju risināšanas problēmu, pirmkārt, ir jāveic izmaiņas konflikta jēdziena izpratnē, jo „daudzi skolotāji jēdzienu konflikts saprot kā negatīvu spēku, kas traucē mācību procesu un izjauc saskaņu klasē vai spēļu laukumā” [1; 8], bet patiesībā „konflikti var kļūt par līdzekli, ar kura palīdzību skolēni mācās strīda kontrolēšanas prasmes, palielinot izpratni par to, kā efektīvi risināt problēmas savā dzīvē” [1; 9].
Skolotāja loma efektīva konflikta risinājuma īstenošanā ir ļoti svarīga, bet viņam ir rūpīgi jāapsver sava loma, jo nedrīkst nepārtraukti uzņemties „šķīrējtiesneša” vai „risinājuma meklētāja” loma. „Tas nozīmē, ka bērniem jāmāca pašiem modelēt un atbilstīgi reaģēt uz nesaskaņām, norādot dažādus rīcības variantus un tādējādi apbruņojot viņus ar nepieciešamajām iemaņām, kas ļautu nonākt pie „uzvarētāja un uzvarētāja”, nevis „uzvarētāja un zaudētāja” izlīguma” [1; 9].…
