Kontracepcija

Senos laikos praktiski kontracepciju (aizsargāšanos no apaugļošanās) nepielietoja, jo bija nepieciešami cilvēku resursi – mūžs bija īss, epidēmijas un kari pļāva cilvēkus kā niedres. Godā bija lielas ģimenes ar kuplu bērnu skaitu. Vienīgais kontracepcijas veids bija vai nu pilnīga atturība seksuālajā dzīvē, vai sēklas (spermas) neievadīšana sievietes makstī. Viens no paņēmieniem bija masturbācija. Bībelē ir pastāsts par Onānu, kurš pārojoties ar savu sievu, sēklu nolaida zemē (izniekoja). Un Dievs par to viņu sodīja. Vēlāk viduslaikos, Romas pāvesta Pija II laikā (apm. no 1778. gada) sākās katoļu baznīcas cīņa ar sevis seksuālo pašapmierināšanu, un lai piedotu saviem centieniem pamatojumu, baznīcas kalpi sāka izmantot šo Bībeles pastāstu kā šausminājumu par masturbācijas grēcību. Tieši tad arī iegāja sarunvalodā šis pēc būtības aplamais, bet cilvēka godu aizskarošais epitets – onanists, un sevis pašapmiernāšanu sāka dēvēt par onaniju.
No citiem avotiem ir zināms, ka tādu kontracepcijas veidu, kā prezervatīvs, lietoja vēl senajā Ķīnā. Tos izgatavija no zīda vai citiem audumiem, ieziežot ar dzīvnieku taukiem, vai arī izmantoja svaigas dzīvnieku zarnas. Cik šie, tā teikt „prezervatīvi” bija droši, spriediet paši.…