Etnisko konfliktu pirmsākumi bijuši saistīti ar valsts mēģinājumiem šo vienoto politisko jumtu radīt, savā teritorijā propagandējot vienas kultūras un vienas valodas ideju. Tā kā valsts vara šajos centienos pamatā varējusi balstīties uz to reģionu vai kultūru, kas valstī bijusi visspēcīgāk pārstāvēta, bieži vien tas nozīmēja mazāko, reģionālo kultūru apspiešanu vai pat iznīcināšanu.
Sociālo grupu statuss, etniskās īpašības, dzīvesveids, reliģiskā pārliecība, ideoloģiskie stereotipi un profesijas īpatnības veicina savdabīgu, no tradicionālās kultūras atšķirīgu vērtīborientāciju veidošanos.
Latvijā atšķirībā no citām Eiropas valstīm etnisko minoritāšu veidošanās ir citādāka nekā citām valstīm. Pagātnes notikumi ir galvenais cēlonis tam, ka minoritāšu problēmas pie mums ir tik aktuālas.
Definējot minoritātes jēdzienu, parasti valstis ņem vērā šādus principus: dzīvošana vairākās paaudzēs (parasti 100 – 150 gadu ilgumā), dzīvošana noteiktā vēsturiskā teritorijā, vēlme turēties pie savas valodas un tradīcijām, lojalitāte pret pamattautu un, kā jau minēju, attiecīgās valsts pilsonība. Latvija, stingri turoties pie šādiem principiem mierīgi varētu paredzēt minoritāšu statusu, piemēram, 10 Latgales pagastos dzīvojošiem krievu vecticībniekiem.
Tāda definīcija, protams, varētu nozīmēt, ka minoritāšu statuss netiktu attiecināts uz Latvijai samērā lojālām minoritātēm, piemēram, ukraiņiem. Tomēr, domāju, ka var atrast līdzekļus, kā juridiski nedefinējot šo grupu par minoritāti, tomēr uzturēt labas attiecības arī turpmāk. Galu galā, ja attieksme ir sakarīga, juridiskajām niansēm nevajadzētu traucēt. [2]
Ļoti bieži politiķi izmanto nacionālo jautājumu savu, savtīgu, mērķu sasniegšanai. Tiek izmantoti masu mēdiji- laikraksti, televīzija, radio, lai pierādītu vienu vai otru savu apgalvojumu. Tiek pārspīlēti, akcentēti atsevišķi notikumi. Tiem tiek piedēvēts masveida raksturs, un tas tiek pārvērsts par nacionālu problēmu.
Vai tiešām Latvijā dažādu kultūru pārstāvji slikti sadzīvo kopā? Vai tomēr dažādas kultūras ir mūsu zemes bagātība? Cik mēs par to zinām, cik lielā mērā to atzīstam un pieņemam? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, tiek pētītas mūsu zināšanas un attieksme pret kultūras daudzveidību Daugavpils rajona Dvietes un Bebrenes pagastos. Uz šo brīdi nav pieejami citi tādi pētījumu dati, kas parādītu iedzīvotāju attieksmi un zināšanas par citu tautu kultūru mūsu zemē.
Darba mērķis: Iepazīšanās ar kultūru daudzveidību Latvijā un latviešu attieksmes pret to noskaidrošana.
Mērķa sasniegšanai veicami sekojoši uzdevumi:
Aplūkot Latvijā dzīvojošās minoritātes dažādos vēsturiskos laika posmos;
Apzināt iedzīvotāju struktūru un dinamiku Latvijā;
Teorētiski un praktiski izpētīt latviešu attieksmi pret minoritātēm- to kultūru un tiesībām;
Veidot secinājumus par cittautiešu kultūru Latvijā.
1918.gada 18.novembrī proklamētā Latvijas Republika bija latviešu tautas nacionālā valsts. Taču vēstures mantojumā tā saņēma daudznacionālu iedzīvotāju sastāvu. Latviešu senči te bija ieradušies jau vairāk nekā pirms 4 tūkstošiem gadu. Viņiem blakus izsenis dzīvoja somu-ugru cilts lībieši(līvi), kuru vairums pakāpeniski saplūda ar latviešiem. No 13.gs. te apmetās vācieši, no 16.gs.- ebreji un poļi, no 17.gs.- baltkrievi un krievu vecticībnieki, bet no 18.gs., pēc Latvijas teritorijas pievienošanas Krievijas impērijai, -arī pareizticīgie krievi.
Latvijas Tautas Padome, kas bija pirmā Republikas iedzīvotāju pārstāvniecība, savā politiskajā platformā 1918.gada novembrī īpaši izdalīja jautājumu par mazākumtautību tiesībām, garantējot minoritātēm iespēju ievēlēt savus pārstāvjus parlamentārajos orgānos, ņemt dalību valdībā un pašvaldību iestādēs. …
