Latviešu brīvprātīgā ieroču SS leģiona problēma

Pēc Latviešu leģiona izveides vācieši uzsvēra, ka latviešu militāros formējumus nekādā ziņā nedrīkst pakļaut vienotai latviešu pavēlniecībai, jo tas varētu veicināt 1919. gada situācijas atkārtošanos, kad latviešu karaspēks vērsās pret landesvēru. Savukārt Jelgavas apgabala komisārs V. E. fon Medems 1944. gada sākumā atzina latviešu anglofilo noskaņojumu, ka latvieši cerot ar vāciešu palīdzību padzīt komunistus, bet ar angļu palīdzību izdosies gūt virsroku arī pār vācu spēkiem.
Latviešu leģiona mērķi bija izteikti nacionāli – uzturēt nacionālu bruņoto spēku vienību, lai izdevīgā militāri politiskā situācijā atjaunotu Latvijas valsti. Brīvprātīgo pieplūdums atsākās 1944. gadā, kad fronte sasniedza Latvijas robežu. Vēl joprojām pastāvēja cerība, ka neielaižot Sarkanarmiju Latvijā, te varētu ierasties Rietumu sabiedroto karspēks kā garants neatkarības atgūšanai.
Par latviešu karavīru noskaņojumu var spriest arī pēc 15. divīzijas komandiera Ā. Aksa. Viņš 1945. gada 27. janvārī rakstīja:,, Pirmkārt viņi ir latvieši. Viņi vēlas patstāvīgu latviešu nacionālu valsti. Nostādīti izvēles priekšā – Vācija vai Krievija, viņi ir izšķīrušies par Vāciju ( ... ), jo meklē saistību ar Rietumu civilizāciju. Vācu virskundzība viņiem šķiet mazākais ļaunums. Naidu pret Krieviju ( ... ) padziļināja ( ... ) Latvijas okupācija. ( ... ) Viņi uzskata cīņu pret Krieviju par nacionālu pienākumu.
Kad 1944. gadā frontes līnija sasniedza Latvijas teritoriju, var tiešām teikt, ka latviešu leģionāri cīnījās par tēvzemi. Aizstāvot savu zemi, parādās kareivju morālais pārākums, kas ļauj uzvarēt skaitliski lielāku uz labāk apbruņotu pretinieku. Ne velti 15. divīzija Vācijā neveica tādus varoņdarbus kā 19. divīzija Kurzemē. Kara noslēgums leģionāru cerības sagrāva, tāpēc daudzi leģionāri, kuri nepadevās, turpināja cīņu pret PSRS kā mežabrāļi.
…