Latvija ir piejūras republika ar attīstītu rūpniecību, lauksaimniecību un zvejniecību, tāpēc augkopības, lopkopības un zvejniecības produkti ir iedzīvotāju galvenais uzturs. Latvieši, galvenokārt, uzturā izmanto tos produktus, kurus audzē vai iegūst savā zemē. Latviešiem nav raksturīgi izmantot eksotiskus augļus utt. Latviešu ēdieni nav arī pārlieku izsmalcināti, toties tiem ir liela daudzveidība.
Pamatēdiens bija dažādi putraimu vārījumi jeb putras. Tāpat maize, kas latviešiem (un arī vairumam citu tautu) ir kaut kas vairāk kā vienkārši ēdiens - tā ir ēdiena un pārticības simbols. Graudi un putraimi bija viegli uzglabājami visu gadu. Citas izejvielas bija atkarīgas no gada laika: vasarā lietoja daudz piena produktu, rudeņos kāva lopus un ēda daudz gaļas. Gaļu glabāja kaltētu, žāvētu vai sālītu, no tās žāvēja un vārīja desas. Zivis arī gan kaltēja, gan žāvēja, gan sālīja. Protams, vasarās un rudeņos ēda zaļumus, augļus, dārzeņus. Vispār rudens ir ēdieniem pats bagātākais laiks, tāpēc rudens svētki svinēti jo dāsni, kāzas arī parasti dzēra rudenī. Ziemā vairāk ēda žāvētu gaļu, zirņus, pupas.
Galvenie kultūraugi tajā laikā bija kāposti, rāceņi, kāļi, rutki, kartupeļi, burkāni, salāti, dilles, sīpoli, daudz vēlāk arī bietes un gurķi. Kurzemē parasti ēdieni bija taukmaize ar sīpoliem un skābputru, zirņu biezenis vai sausi zirņi ar saceptu speķi un sīpoliem. Un tad vēl speķrauši ar speķi un sīpoliem, ko gatavo arī mūsdienās kā svētku ēdienu utt.
Lielā cieņā bija pelēkie zirņi un lauka pupas; lēcas bija ikdienas ēdiens, bet to pasniedza arī svētku reizēs kopā ar cūkas šņukuru (žāvētu, vārītu cūkas galvu).…
