Latvijas izcelšanās

Mājas darba uzdevums, manā izpratnē, ir noskaidrot Latvijas kā valsts izcelšanos. Lai to noskaidrotu nepieciešams precizēt, kas tad īsti ir valsts un kurā brīdī Latviju var uzskatīt par tādu.
Apskatot Latviju no vēsturiskā viedokļa, tagadējā Latvijas teritorijā atklāti paleolīta (senākā akmens laikmeta) kultūras slāņi. Zinot, ka valsts ir liela īpaši organizēta sabiedrības grupa, kurai ir kopēja vēsturiskā pieredze, pētot pieejamās vēstures liecības, var pieņemt, ka tieši šis ir vēsturiskās pieredzes sākums, bet tas nav pietiekošs, lai apgalvotu, ka šajā laikā jau pastāvējusi Latvijas valsts. Tādēļ lai pētītu Latvijas izcelšanos pievērsu uzmanību Teodora Zeiferta “Latviešu rakstniecības vēsturei”. Pētot latviešu rakstniecību, tātad rakstītās liecības, iespējams izsekot Latvijas attīstības vēsturei, pielietojot formulu: ”No nedzīvās pagātnes caur tagadni uz neesošo nākotni”.
Latvieši, jeb precīzāk Latvijas pirmiedzīvotāji (šeit un turpmāk lietots vārdi “Latvija” un “latvieši”, jo tā minēts vairākumā vēstures avotu, kaut gan par Latviju un latviešiem būtu runāt pāragri) pa vairāk gadu simteņiem maz mainījuši savu dzīves vietu. Kopā ar citām baltu tautām (leišiem un prūšiem) viņi, kā to varētu pieņemt, pētot un salīdzinot kaimiņu tautu valodas, ierašas, māņus vai atrokot kapenes, kur guldīti mūsu senči, dzīvojuši ap Nemanu un Daugavu jau divus tūkstošus gadu pirms Kristus. Vēlāk latvieši pavirzījušies vairāk uz ziemeļrietumiem, nākdami ciešākos sakaros ar somugru tautām: lībiešiem un igauņiem.…