Secinājumi
Abu autoru izmantotā literatūra viena otru papildināja pievēršoties gan nozīmīgiem, gan mazāk nozīmīgiem faktiem. Abi autori gan pievērsušies dažādiem politisko attiecību aspektiem. Konkrētāk militāriem un ekonomiskiem. Par cik autoru izteiktie minējumi un paustais viedoklis sakrita, iespējams grūtāk būtu paust savu viedokli, sakarā ar iespējamo neobjektivitāti. Un tomēr, manuprāt, Latvija pārāk ilgi centās nodibināt sakarus ar Skandināvijas valstīm, kas periodiski atraidīja latviešu diplomātu centienus. Skandināvijas valstis rīkojās gudri nodibinot kontaktus ar Latviju, bet atstājot to otrajā plānā. Manuprāt Latvijai vajadzēja laicīgi pievērsties Norvēģijai, kā primārajai sadarbības partnerei, jo salīdzinoši ar citām Skandināvijas valstīm, no tās tika sagaidīta politiskā atbilde.
Zināmā mērā tieši Skandināvijas valstis bija tās ar kurām tika mēģināts izveidot pirmās stabilas politiskās attiecības. Un Norvēģija bija pirmā valsts, kas sniedza Latvijai ilgtermiņa kredītu, pirms pastāvēja drošība, ka Latvija ir ilglaicīgs veidojums.
Un no pašiem politisko attiecību aizsākumiem ar Skandināviju, šīs attiecības ir bijušas viļņveidīgas, un tomēr tikai ar augšupejošu virzienu.
Kopumā var secināt, ka attiecības ar Skandināviju attīstījās trijos līmeņos. Gan kvantitatīvie, gan kvalitatīvie radītāji šajos līmeņos ievērojami atšķīrās ne tikai ģeogrāfiskā, bet arī hronoloģiskā nozīmē.
Politisko attiecību līmenis bija tieši atkarīgs no kopējo ģeopolitisko faktoru aktualitātes Eiropā un reģionā. Īpaši Baltijas valstu ārpolitiku iespaidoja divu lielvalstu - PSRS un Vācijas - sacensība par ietekmi reģionā. Gan Baltijas, gan citām nelielām reģiona valstīm vajadzēja rēķināties ar iespējamo agresiju un neatkarības zaudēšanu. Lai gan mazāki konflikti Baltijas valstīs, no skandināvu viedokļa, nebija izšķiroši, tomēr arī tie atbaidīja Skandināvijas valstis no tuvināšanās ar Baltiju. Nedrīkst ignorēt arī Skandināvijas ārpolitikas tradicionālo īpatnību - strikto neitralitāti un no tā izrietošo izolacionismu.
…
