Savos neatkarības gados Latvijas valsts guva izcilus panākumus ne tikai saimnieciskajā un kultūras dzīvē, bet arī devusi mums veselu virkni talantīgu un ietekmīgu politisko darbinieku. Tā laika vēsturi nav iespējams iedomāties bez Kārļa Ulmaņa, Jāņa Čakstes, Gustava Zemgala, Alberta Kvieša un daudziem citiem, kas būtiski ietekmēja notikumu attīstību Latvijā. Tieši šie politiķi, valstsvīri ir bijuši tie, kas realizējuši latviešu tautas senseno sapni par neatkarīgas valsts izveidošanu. Katram no viņiem bijusi īpaša loma Latvijas vēsturē, katrs no viņiem gājis savu ceļu, kaut arī visiem bijis viens vienīgs kopīgs mērķis – neatkarīgas Latvijas valsts nostiprināšana, tās izaugsme un starptautiska atzīšana.
Savā referātā sākotnēji apskatīšu Valsts prezidenta institūta būtību, tā darbības pamatfunkcijas un principus. Turpmāk uzskatu par nepieciešamu kaut nedaudz, bet pamatos aplūkot Latvijas parlamentārā laika prezidentu darbību, kā arī Kārļa Ulmaņa kā varenākā, pēc manām domām, Latvijas valstsvīra ieguldījumu latviešu tautas vēsturē.
Laika posmā no 1993.-1999.gadam Latvijas Republikas Valsts prezidents bija Guntis Ulmanis, kopš 1999.gada līdz pat šim brīdim – Vaira Vīķe-Freiberga, taču mans referāts, kā jau pirmīt minēju, veltīts parlamentārā laika prezidentiem. Kāpēc? Tādēļ, ka gan Jānis Čakste, gan arī Gustavs Zemgals, tāpat Alberts Kviesis un Kārlis Ulmanis ir tie cilvēki, kas likuši pamatus prezidenta institūta attīstībai un to ieguldījums latviešu tautas labā ir neapšaubāmi vēstures atzinības vērts. Mēs nevaram runāt par šodienu, nezinot pagātni. Ar viņiem aizsākusies Latvijas Valsts prezidenta institūta attīstība mūsu mazajā Latvijā.
Latvija ir parlamentāra republika, kuras sistēmas galvenā pazīme ir pilnīga valdības atbildība parlamentam. Parlaments valdību veido un tas arī ir tiesīgs to nomainīt vai atcelt. Latvijas valsts galva ir Prezidents, ko vēlē parlaments. …