Lietuviešu valoda

Baltijas jūras dienvidaustrumu piekrastē - starp Daugavas un Nemunas baseiniem, kā arī uz austrumiem un dienvidiem no tiem jau kopš seniem laikiem dzīvojuši balti.
Baltu valodas līdz šai dienai saglabājušas tik senatnīgu raksturu, ka ar tām šajā ziņā nevar mēroties neviena cita no dzīvajām indoeiropiešu valodām, bet tās pilnīgi var nostāties blakus visarhaiskākajām mirušajām indoeiropiešu valodām -hetu, vēdu sanskrita un Homēra laika sengrieķu valodām; kopā ar tām baltu valodas labi noder indoeiropiešu valodu salīdzinoši-vēsturiskiem pētījumiem.
Baltu valodām ir šis tas kopīgs arī ar ģermāņu valodām. Baltu pamatvaloda pastāvējusi apmēram no 1500. gada līdz 500. gadam p.m.ē.Ap 500. gadu p. m. ē. rietumbalti nošķīrušies no austrumbaltiem.
Mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša vidū lietuviešu un latviešu ciltis vēl turējušās vienkopus. To nošķiršanās notikusi 6. un 7. gadsimtā.
Ļoti seni baltu vārdu aizguvumi Volgas somu (mordviešu un mariešu) valodās, Okas baseina vietvārdi, kā arī arheoloģijas ūn paleontoloģijas dati liecina par baltu tautu sakariem ar Okas baseinu.
K. Būga ar vietvārdiem pierāda, ka vēl ap mūsu ēras 5. gadsimtu balti dzīvojuši tālāk uz dienvidiem un austrumiem Mogiļevas, Minskas, Smoļenskas apvidū līdz Nemunai, Rietumu Bugai un Pripetei, kas šķīrušas viņus no slāviem. Sakarus ar Donavas baseinu baltiem, sevišķi lietuviešiem, šķiet, uzturēja ilūri pa saviem tirdzniecības ceļiem no Donavas lejasteces līdz Baltijas jūrai.…