Līgums ir viens no visvairāk izplatītajiem civilo tiesību un pienākumu rašanās pamatiem. Tas ir līgumslēdzēju personu gribas izpausmju vienādojums, kā to rāda arī līguma latīniskais apzīmējums – Contractus (lat. Contrahere - savilkt kopā, noslēgt, nokārtot.).
Latvijas Civillikuma 1511. pantā ir noteikts, ka “līgums plašākā nozīmē ir ikkatra vairāku personu savstarpēja vienošanās par kādu tiesisku attiecību nodibināšanu, pārgrozīšanu vai izbeigšanu”.
Latvijas Konversācijas vārdnīca to definē līdzīgi. “Jēdziens līgums plašākā nozīmē ir divu vai vairāku personu vienošanās, kas vērsta uz kādas tiesiskas attiecības nodibināšanu, pārgrozīšanu vai izbeigšanu.”
“Līgums šaurākā, šeit pieņemtā nozīmē ir vairāku personu savstarpējs ar vienošanos pamatots gribas izteikums, kura mērķis ir nodibināt saistību tiesību.” (CL 1511. pants)
Līgums – vāciski Vertrag. Pēc definīcijas un Vācijas Civillikuma būtisku atšķirību šo abu jēdzienu saturā nav.
Līgumu raksturojot mēs apskatam 5galvenos punktus, kas, attiecīgi, ir - 1)Līguma dalībnieki; 2) Līguma priekšmets; 3) Līguma sastāvdaļas; 4) Līguma forma; 5) līguma noslēgšana.
Līguma dalībnieks - Kā civiltiesisko attiecību subjekts līgumā var uzstāties fiziskas un juridiskas personas.
Attiecības var dibināt kā fiziskas personas savā starpā, tā juridiskas personas savā starpā, vai savstarpēji fiziskas un juridiskas personas.
Latvijas Civillikuma 1405.pants nosaka - "Lai darījumam būtu tiesīgs spēks, ir vajadzīgs, lai tā dalībniekiem būtu tiesību spēja un rīcības spēja: darījumi, ko taisījušas tiesību un rīcības nespējīgas personas, nav spēkā."
Tā kā līgums ir civiltiesisks darījums, jāievēro šis apstāklis, dibinot tāda veida attiecības - līgumus. Lai fiziska persona stātos civiltiesiskās attiecībās, tai jābūt spējīgai būt par civilo tiesību nesēju, t.i. - tiesībspējīgai, kas ir īpaša personiska tiesība un kas fiziskai personai rodas ar dzimšanas brīdi un izbeidzas ar nāves brīdi. Atsevišķos, likumā noteiktos gadījumos, tiesībspēja var rasties vēl nedzimušam. Civillikuma 386. pants nosaka, ka fiziska persona spēj mantot, ja mantojuma atklāšanas laikā viņa ir ieņemta, kaut arī vēl nav piedzimusi. "Lai pastāvētu fiziskas personas mantotspēja, nav svarīgi, vai tā ir pilngadīga vai nepilngadīga, rīcības spējīga vai rīcības nespējīga (garā slima). …