Pastāv trīs mantošanas veidi: likumiskā, līgumiskā un testamentārā mantošana. Šajā darbā sīkāk apskatīsim likumisko mantošanu, kuras pamatā ir mantojuma atstājēja un likumisko mantinieku tuvākas vai tālākas ģimenes vai radniecības attiecības pēc pamatprincipa, ka pirmām kārtām manto tuvākie. Likumiskās mantošanas pamatā nav mantojuma atstājēja un likumisko mantinieku personiskās attiecības, uz kurām dažkārt mēdz atsaukties (piemēram, kopā dzīvošana, palīdzības sniegšana, uzmanības izrādīšana, tuva cilvēka apmeklēšana u.tml.).
Līdz 1992.gada 1.septembrim, kad tika atjaunota Latvijas 1937.gada Civillikuma mantojuma tiesību daļa, saskaņā ar Civilkodeksu visi mantinieki bija sadalīti divās kārtās.
Pirmajā kārtā līdzīgu daļu mantinieki bija:
1)mirušā bērni (arī adoptētie);
2)pārdzīvojušais laulātais;
3)vecāki.
Ja šo mantinieku nebija vai viņi mantojumu nepieņēma, vai arī viņiem bija atņemtas mantojuma tiesības, tad mantoja otrās kārtas mantinieki:
1)mirušā brāļi un māsas;
2)mirušā vecaistēvs un vecāmāte. Arī viņi mantoja līdzīgās daļās.
Kopā ar pirmās vai otrās kārtas mantiniekiem likumiskie mantinieki bija apgādājamās personas, darba nespējīgas personas, kas atradušās mantojuma atstājēja apgādībā ne mazāk par vienu gadu līdz viņa nāvei.
Pēc Civillikuma likumisko mantinieku loks ir paplašinājies, bet nemanto „apgādājamās personas”. Pārdzīvojušā laulātā mantojuma tiesības ir regulētas atsevišķi no radinieku mantojuma tiesībām. Citādas ir arī adoptēto mantojuma tiesības.
Mantinieki manto pēc likuma, kad nav mantojuma līguma vai testamenta vai kad tie nav spēkā.
Ja rīkojums nāves gadījumam gan ir, bet bijis dots vai palicis spēkā tikai par vienu mantojuma daļu, tad pārējās daļas pāriet likumiskās mantošanas kārtībā.…