Mācību process ir skolotāja un skolēna savstarpēji saistīta mērķtiecīga pedagoģiska sistēma, kurā skolēni apgūst zināšanas, prasmes un iemaņas. Apguves procesu lielā mērā izraisa skolēna motivācija, bet tā rezultāts izpaužas zināšanu, prasmju un iemaņu pieaugumā. Tas savukārt ietekmē domāšanu, uzskatus, emocionālo sfēru, pārliecību, gribu, rīcību, uzvedību u.c. – tas ir, vispārēju personības attīstību. Mācību procesa gala rezultāts izpaužas izglītībā, konkrētāk, izglītības līmenī. Mācību procesu veido savstarpēji saistīti komponenti (skolēns, kas apgūst zināšanas, prasmes un iemaņas; skolotājs, kas sekmē skolēna mērķtiecīgu izziņas procesu).
Centrālais elements mācību procesā ir skolēns. Viņš tiek iekļauts aktīvā izziņas procesā un virzās uz arvien jaunām atziņām. Šajā procesā skolēns apgūst jaunas zināšanas, prasmes un iemaņas, attīsta savas izziņas spējas, tikumiskās un estētiskās vērtības. Mācības ir sociāla parādība. Mācībās gūtā sociālā pieredze tiek nodota no vienas paaudzes nākamajai paaudzei. Līdz ar to mācības kļūst par specifisku sabiedriskās darbības veidu – sociālās pieredzes tālaknodošanas līdzekli. Tālāk tiek nodota nevis pati darbība un tajā radušās attiecības, bet gan to modelis, vispārīgie principi un normas. Tādējādi mācības ir aplūkojamas kā vienota, viengabalaina cilvēku darbības joma. No filozofiskā viedokļa raugoties, mācības nevar reducēt tikai uz skolotāju un skolēnu. Māca viss un visi, mācās arī visi. Tie visi ir mācību darba sociālie subjekti. No pedagoģiskā viedokļa mācības ir pasaules izziņas īpašs veids, ko speciāli organizē un vada skolotājs. Mācību procesa būtība ir zināšanu, prasmju un iemaņu apguve un izziņas spēju attīstība. Mācības tiek virzītas uz cilvēka un sociālās vides mijiedarbības pilnveidošanu.…
