Senā Indija, vismaz mums pazīstamā veidā, sākas ar āriešu ienākšanu ap 15.gs.pr.Kr., kas bija vēdiskās kultūras nesēji un iedzīvinātāji (vēdas – svētie raksti). Šīs Senās Indijas vidē ir rodami indiešu sabiedrības reliģisko meklējumu sākumi. Te ir arī pamati indiešu sabiedrības uzbūvei un dzīvesziņai.
Jau Senās Indijas sabiedrībā katram sabiedrības loceklim bija savi uzdevumi un pienākumi. Liela uzmanība tika veltīta pienākuma pareizai veikšanai, paklausībai likumiem un tradīciju ievērošanai. Pienākumiem tika pievērsta daudz lielāka uzmanība nekā tiesībām un cilvēka brīvībām.
Senās Indijas viens no raksturīgākajiem dokumentiem ir Manu likumu krājums, kurā ietverti reliģijas, tiesību, politikas un morāles priekšstati. Tie atšķiras no citu tautu likumu krājumiem. Manu likumi sarakstīti II – I gs.pr.Kr. un satur 2650 dzejā izteiktus pantus. Tie sadalīti 12 nodaļās. Svarīgu vietu Manu likumos ieņem ētiskas dabas jautājumi, pamācības, vērtējumi, kas īsti neatbilst priekšstatam par likumiem mūsdienās.…