Šim referātam izvēlējos tēmu „Masu saziņas līdzekļu darbība interneta vidē, tās tiesiskais regulējums un problēmas”, jo Latvijas, kā arī citu valstu likumdošana jautājumā par masu saziņas līdzekļu darbību interneta vidē nav sakārtota atbilstoši. Lai gan internets vairumā gadījumu tiek uzskatīts par masu saziņas līdzekli un pat dažos tiesas spriedumos par tādu atzīts, likumā „Par presi un citiem masu saziņas līdzekļiem” internets kā masu informācijas līdzeklis nav pieminēts.
Šajā referātā apskatītas „tradicionālo” masu informācijas līdzekļu un interneta masu informācijas līdzekļu attiecības, masu informācijas līdzekļu tiesiskais regulējums, masu informācijas līdzekļi un to dublikāti interneta vidē, priekšrocības un trūkumi masu informācijas līdzekļiem internetā, to problēmas un atšķirības.
Referātā masu informācijas līdzekļi skatīti galvenokārt preses diskursā atbilstoši Latvijas situācijai..
Referāts balstīts uz Sandras Veinbergas grāmatu „Masmediji”, Latvijas Republikas likumiem, Eiropas Savienības deklarācijām par brīvībām, dažādām diskusijām un intervijām ar interneta masu informācijas līdzekļu redaktoriem, kas ikdienā ir tieši iesaistīti interneta masu informācijas līdzekļu darbībā un ir informēti par to problēmām.
Referāta mērķis ir izzināt pieejamo literatūru par masu informācijas līdzekļiem un to darbību interneta vidē, izpētīt to tiesisko regulējumu un apzināt problēmas.
Saskaņā ar likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 2.pantu, „prese un citi masu informācijas līdzekļi (turpmāk tekstā — masu informācijas līdzekļi) ir avīzes, žurnāli, biļeteni un citi periodiskie izdevumi (iznāk ne retāk kā reizi trīs mēnešos, vienreizējā tirāža pārsniedz 100 eksemplārus), kā arī televīzijas un radio raidījumi, kinohronika, informācijas aģentūru paziņojumi, audiovizuāli ieraksti, programmas, kas paredzēti publiskai izplatīšanai.” 1
Internets ir globāls datoru tīkls bez centrālas vadības struktūras. Eiropas Padomes deklarācija par komunikācijas brīvību internetā nosaka, ka komunikācijas brīvība internetā nedrīkst kaitēt cilvēka pašcieņai, cilvēktiesībām un citu cilvēku brīvībām, īpaši – dažādu minoritāšu.2
Saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanu, internets nav likumiski uzskatāms par masu informācijas līdzekli, tādējādi teorētiski uz to arī neattiecas likumi, kas regulē masu informācijas līdzekļu darbību, piemēram, „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”3, „Radio un televīzijas likums”4 un citi.
Tomēr Juris Mendziņš, A/S «Delfi» direktors pirmajā interneta nozares un Nevalstisko organizāciju diskusijā „Internets, kas brīvs no naida” šā gada 27. februārī saka: „Viena lieta ir likums par Masu informācijas līdzekļiem, otra lieta ir tiesu prakse, kura interpretē portālus kā masu informācijas līdzekļus. Tiklīdz tāds formulējums tiek piemērots, ar likumdošanu viss ir kārtībā. Ja kāds vēlas tiesāties pret portālu kā masu informācijas līdzekli, nekādu problēmu faktā, ka likumdošana nebūtu sakārtota, nav. Arī Krimināllikuma pants par naida kurināšanu attiecas uz visiem.…
