Ievads
Civilās aizsardzības sistēmas pilnveidošana ir priekšnosacījums valsts drošības un aizsardzības politikas sekmīgai īstenošanai. Īpaša uzmanība tiks pievērsta ārkārtējo situāciju novēršanā, pārvaldīšanā, reaģēšanā un seku likvidēšanā iesaistīto valsts iestāžu un pašvaldību atbildības sfēru, funkciju un iesaistīšanās mehānismu precizēšanai, kā arī sadarbībai ar militāro aizsardzības sistēmu valsts apdraudējuma gadījumā.
Viena no galvenajām prioritātēm civilās aizsardzības jomā ir civilās aizsardzības sistēmas un atbilstošas tiesību aktu bāzes sakārtošana, pamatojoties uz pašreizējo valsts ekonomisko stāvokli, infrastruktūru un pārvaldes sistēmu, kā arī uz ANO (Apvienoto Nāciju Organizācija), NATO (Ziemeļatlantijas līguma organizācija) un ES (Eiropas Savienība ) rekomendācijām un praksi. Pilnveidojot tiesību aktu bāzi, Latvija spēs efektīvāk līdzdarboties starptautiskajos projektos un integrēties starptautiskajās organizācijās civilās aizsardzības jomā.
Civilās aizsardzības sistēmas efektīvai darbībai valstī tiek veidotas valsts materiālās rezerves, iedzīvotāju trauksmes un apziņošanas sistēma un civilās aizsardzības formējumi. Valstī tiks attīstīta iedzīvotāju izglītošana rīcībai ārkārtējās situācijās.
Tiek pilnveidota tiesību aktu bāze un institucionālā sistēma, lai nodrošinātu valsts iestāžu, pašvaldību un riska objektu gatavību cilvēku radītām ārkārtējām situācijām vai dabas katastrofām, kā arī cilvēka un vides aizsardzību un drošību šādu situāciju gadījumos.
Vienlaikus tiks attīstīts ārkārtējo situāciju pārvaldīšanas mehānisms un izveidots nepieciešamo resursu kopums, lai varētu likvidēt vai samazināt dabas katastrofas vai cilvēku radīto ārkārtējo situāciju sekas, kā arī novērst līdzīgu situāciju atkārtošanos.
Civilā aizsardzība ir valsts totālās aizsardzības sastāvdaļa. Valsts civilo aizsardzību nodrošina Civilās aizsardzības sistēma.
Civilā aizsardzība (CA), darba aizsardzība (DA) un nacionālā drošība (ND) ir ļoti nozīmīgi faktori mūsu valsts iedzīvotājiem, lai spētu nodrošināt savu eksistenci un valsts neatkarību, ekonomisko uzplaukumu. Katram civiliedzīvotājam ir būtiski orientēties CA un DA jautājumos, lai rastu iespēju pastāvēt dzīves ekstremālos apstākļos.
Pirmajā pasaules karā no ķīmiskajām kaujas vielām gāja bojā aptuveni 60 000 cilvēki dažādās frontēs (t. sk. arī latviešu strēlnieki).
Kāpēc ķīmiskās kaujas vielas vispār sāka pielietot?
Pirmā Pasaules kara sākumā, kad vēl nebija izveidojušās stabilas frontes ar ierakumiem, ar karošanu “nebija problēmu” t.i., artilērijas šāviņi un kavalērijas zobeni un pīķi atrada viegli savus upurus. Kad kājnieki, kas ir galvenā un skaitliski lielākā armijas sastāvdaļa, 1915.g. ierakās zemē un izveidoja nocietinājumu līnijas, aizsegtas ar dzeloņdrāšu žogiem, kavalērija kļuva neizmantojama un pret artilēriju ja ne pilnībā, tomēr lielā mērā aizsargāja ierakumi. Ķīmiskās kaujas vielas pirmo reizi tika pielietotas 1915.g. pie Beļģijas pilsētas Ipras (no kurienes principā ir cēlies nosaukums iprīts).
“Franču karavīri no saviem ierakumiem vēroja, kā no vācu ierakumu puses, aizpildīdams visus iedobumus un bedres, veļas zaļganbrūns mākonis, tad pēkšņi varēja redzēt, kā franču karavīri saķer ar rokām kaklu...” (Frank Politz, “Zeitbombe Ostsee”, Berlīne, 1994.)
Ķīmisko kaujas vielu pluss bija tas, ka tās bija smagākas par gaisu un spēja iekļūt ierakumos, nogalinot daudz cilvēku. Ap to pašu laiku masveidā tika izgatavotas arī gāzmaskas.
Otrajā pasaules karā ķīmiskās kaujas vielas principā nepielietoja. Kāpēc? Par to var ilgi strīdēties, bet ķīmiskās kaujas vielas skāra cilvēkus tikai nejaušības pēc nelaimes gadījumos.
Reģionālos konfliktos ķīmiskos ieročus ir pielietojuši šad tad. Viens piemērs ir kari Ziemeļāfrikā (ap1935.- 1940. gadu). Tad vēl Japāna, Ķīnā un utt.
Vācija plānoja izšaut F-1 un F-2 raķetes, pildītas ar iprītu, uz Londonu, taču šos plānus atlika. Pēc Drēzdenes bombardēšanas 1945.g. martā Gebelss prasīja, lai pret Lielbritāniju pielietotu nervu paralītisko ķīmisko vielu “tabūns”, taču arī šie plāni netika realizēti.
Ķīmisko kaujas vielu ir daudz, un iprīts šobrīd nav tas aktuālākais. Spēcīgākās ir nervu paralītiskās kaujas vielas VX, zarīns (pielietots Tokijas metro 1995.g.), utt.
Nevar arī gluži teikt, ka iprīts ir tieši tāds, kāds tas bija 1915.g.- šodien tas ir ar spēcīgāku iedarbību un efektīvāk pielietojams, tā pielietošanas līdzekļi ir daudz efektīvāki. Tas attiecas arī uz citām kaujas vielām.
Iprītu sauc arī par “Sinepju gāzi”, jo tam ir raksturīga sinepju vai ķiploku smarža (protams, ja smarža ir jau skaidri sajūtama, pēdējais laiks domāt par aizsarglīdzekļiem).
Iprīts iedarbojas uz cilvēka ādu un elpošanas ceļiem, radot smagus apdegumus un čūlas. Nokļūstot uz ādas, 2 līdz 6 stundas nav nekādu saindēšanās pazīmju, tad parādās apdegumi (principā palīdzības sniegšana jau daļēji nokavēta).
Par daudzumu: kopējais ķīmisko kaujas vielu daudzums, kas varētu būt nogremdēts Baltijas jūrā, svārstās no 100 000 līdz 300 000 tonnām. Cik daudz precīzi- to neviens nevar pateikt, jo tajos gados precīza uzskaite nebija raksturīga. Ķīmiskās kaujas vielas ražoja visas lielākās karojošās valstis, t.sk. arī ASV (Savienotās Valstis), Lielbritānija, PSRS (Padomju Sociālistisko Republiku Savienība). Cik no Baltijas jūrā guļošajām vielām ir vācu, cik toreizējo pretinieku ražojuma?
Pēc Otrā pasaules kara ķīmiskās kaujas vielas turpināja ražot, un vācu zinātnieki, kas bija strādājuši Vācijā pie ķīmisko kaujas vielu izstrādes, tika meklēti, lai piespiestu viņus darbu turpināt ASV un PSRS (un tas arī tā notika daudzos gadījumos).
Ķīmiskās kaujas vielas Baltijas jūrā ir ļoti daudzās vietās: pie Bornholmas salas, Dānijas šaurumos, tuvāk Polijas, Lietuvas un Latvijas ūdeņiem, utt. Principā visa jūra tās dienvidu daļā. Ne tikai iprīts, bet arī nervu paralītiskās kaujas vielas. Nogremdēšanas veidi ir dažādi: ar ķīmiskajām vielām pildītā munīcija (artilērijas šāviņi, aviobumbas, utt.) ir gan vienkārši samesta jūrā, gan nogremdēta ar kuģiem.
Galvenie secinājumi, kas ir uz šo brīdi Baltijas jūras reģionā:
1) Ķīmiskā munīcija vēl joprojām ir bīstama;
2) To negatavojas izcelt, jo tas prasītu milzu līdzekļus un radītu lielu risku.
…
