Ievads
Darba tēma ir mazākumtautību tiesības Latvijā un pasaulē. Autores darba mērķis ir ieskicēt dažus, būtiskus, tā politikā, socioloģiskā un tiesiskā ietvara aspektus, kurā šobrīd Latvijā veidojas mazākumgrupu tiesību aizsardzība. Šajā darbā autore apskatīs spēkā esošos normatīvos tiesību aktus, kuri regulē mazākumgrupu tiesību aizsardzības jautājumus. Tāpat tiks analizēts, vai šie normatīvie tiesību akti definē, kas ir mazākumgrupa. Un tiks runāts par dažām tiesībām, kas piešķirtas mazākumgrupām Latvijā. Šī darba nolūks nebūt nav analizēt katru tiesību un katru brīvību, ko vajadzētu garantēt mazākumgrupām piederošām personām.
Mūsu valstī ir ļoti aktuāls jautājums par mazākumtautību tiesību aizsardzību un to nodrošināšanu. Latvijai ir jāratificē „Vispārējā mazākumtautību konvencija”, un pašlaik par konvencijas ratifikāciju notiek lielas diskusijas. Jāņem vērā vēl viena pietiekami liela problēma gan mūsu valstī, gan citās valstīs, tā ir diskriminācija. Autore uzskata, ka šajā darbā ir jāiekļauj šī būtiskā problēma ar ko saskaras katra valsts. Tiks apskatīta arī problēma, kas saistīta ar mazākumtautību izglītību, un kā šo problēmu atrisina valsts.
Darba galvenais uzdevums ir salīdzināt mazākumtautību tiesību attīstības pirmsākumus starp pasauli un Latviju, kā arī salīdzināt šo tiesību ievērošanu. Un kā šīs mazākumtautību tiesības tiek ievērotas pasaulē un Latvijā. Autore rakstot savu darbu izmantoja vēsturisko un salīdzinošo metodi.
Jau 1995.gadā, kad Latvija tika uzņemta Eiropas Padomē, tika parakstīta 1950. gada 4.novembra Eiropas Cilvēktiesību konvencija. Šis dokuments ir viens no Starptautiskajiem normatīvajiem aktiem ar visaugstāko realizācijas standartu. Manā skatījumā Latvija jau ir paveikusi smagu un nozīmīgu darbu cilvēktiesību un minoritāšu aizsardzības jomā, kas ietver mazākumtautību iekļaušanu valsts politiskajā, ekonomiskajā un kultūras dzīvē, kā arī nepilsoņu naturalizācijā.
Mūsdienu pasaulē vairs nav iespējams atrast valstis, kurā cilvēki pārstāvētu tikai vienu etnisko, lingvistisko vai kultūras grupu. Latvija arī nav izņēmums.
Uzskatu, ka mazākumgrupas un tām piederošās personas negūst labumu, uz vienlīdzīgiem pamatiem un bez diskriminācijas baudot cilvēktiesības. Pēdējos gados mazākumgrupu jautājumi kļuvuši par ierastu starptautisko cilvēktiesību sastāvdaļu. Manuprāt, cilvēktiesību ievērošana varētu, bet viena no metodēm, kas palīdzētu novērst konfliktus.
Manuprāt, galvenajam motīvam lai ratificētu vispārējo mazākumtautību konvenciju vajadzētu būt, lai respektētu vairāk nekā 40% Latvijas iedzīvotāju vēlmi saglabāt un attīstīt savu mazākumtautību identitāti: valodu, kultūru, tradīcijas. Integrācijas principi prasa, lai valsts aizsargātu arī katras tautības īpatnās vērtības, atzītu tās par paliekošām, par tādām, kas bagātina Latviju.
Uzskatu, ka katra persona, kas pieder pie nacionālās minoritātes, ir tiesīga brīvi izvēlēties, vai tā tiek vai netiek uzskatīta par nacionālo minoritāti, un šī izvēle vai tiesību izmantošana nerada nekādus zaudējumus saistībā ar šādu izvēli. Nacionālo minoritāšu, to tiesību un personu brīvību aizsardzība ir neatņemama starptautisko cilvēktiesību daļa un tādejādi pilnībā iekļaujas starptautiskajās sadarbības ietvaros.
Autore savā darbā apskatīs jautājumus, kas saistīti ar mazākumtautību tiesību aizsardzību. Un galvenie uzsvari šajā darbā tiek likti uz Latvijai aktuālākajām problēmām, kā diskriminācija, valoda un izglītība un kā labāk definēt kādas personas pieder pie mazākumtauitībām.
…
