Medicīniskā parazitoloģija

Ehinokoks
Etioloģija:
Invāzijas slimība, ko ierosina ehinokoks (izraisa ehinokokozi) - dzimumgatavības stadijā tas ir 2-6 mm garš lentenis, kas sastāv no galviņas, kakliņa un 3-4 posmiem (proglotīdiem); pēdējā posmā ir apm. 800 olu. No invadēto dzīvnieku organisma kopā ar izkārnījumiem ārējā vidē izdalās ehinokoku posmi, kas ilgi spēj kustēties. Pārvietojoties posmi izdala olas, kas pielīp pie dzīvnieka apmatojuma vai izkaisās apkārtējā vidē. Lenteņa starpsaimnieki, arī cilvēks, invadējas, norijot olas vai posmus,
ko apkārtējā vidē izkaisa galvenokārt invadētie suņi.
Ehinokoka kāpuri parazitē gandrīz visu lauksaimniecības dzīvnieku (aitu, kazu, govju, cūku, kamieļu, ziemeļbriežu, retāk zirgu un ēzeļu) aknās, plaušās, smadzenēs u.c. orgānos. Atsevišķos gadījumos ehinokoka kāpuri parazitē arī cilvēkā. Vienā dzīvniekā parasti ir ļoti daudz (pat vairāki simti tūkstošu) lenteņu.
Cilvēka, kā arī citu starpsaimnieku gremošanas traktā no olām atbrīvojas kāpuri, kas ieurbjas asinsvados un ar asinīm aizceļo uz aknām, plaušām, smadzenēm u.c. orgāniem. Te kāpuri lēnām sāk attīstīties, veidojot dažāda lieluma un formas pūšļus. Ja šādus ehinokoku pūšļus apēd suņi, kaķi vai savvaļas gaļēdāji, to zarnās attīstās lenteņi. Invadētiem suņiem samazinās ēstgriba, dažreiz tie nobeidzas.
Cilvēks visbiežāk saslimst, kontaktējoties ar šiem dzīvniekiem vai savācot invadētu zāli, tējas, ogas.
Epidemoloģija:
Ehinokokoze konstatēta visur, tomēr biežāk mēdz būt Austrālijā, Argentīnā, Mongolijā, Islandē, Grieķijā, Spānijā, Itālijā. Krievijā tā biežāk sastopama valsts dienviddaļā un Sibīrijā. Latvijas iedzīvotājiem ehinokoki konstatēti atsevišķos gadījumos.
…