Skaidrs ir viens, ka menedžments pašlaik ir viens no visaktuālākajiem jautājumiem, ko neatlaidīgi pēta un analizē teorētiķi un praktiķi visā pasaulē. Un ne velti – no tā, kā un cik gudri tiks vadītas organizācijas, kompānijas un uzņēmumi šajā konkurējošajā vidē, un no tā, cik vadītāji spēs apzināties sevi un savus darbiniekus, būs atkarīga izvirzīto mērķu sasniegšana, un tātad, izdzīvošana. Menedžments sevī ietver milzum daudz funkciju, taču tās var sadalīt piecās galvenajās – plānošana, organizēšana, koordinēšana, motivēšana, kontrole. Nākas secināt, ka nevienu funkciju nevar nostādīt augstāk par pārējām, tātad – katram uzdevumam ir sava, būtiska loma. Jāņem vērā arī tas, ka visas menedžmenta funkcijas vēlamo efektu nesasniegs, ja tās nedarbosies vienoti, mijiedarbojoties citai ar citu. Plānojot un organizējot, nepieciešams arī motivēt darbiniekus darboties tā, lai sasniegtu uzņēmuma mērķus. Savukārt, lai motivētu darbiniekus sniegt nedaudz vairāk, vadītājam jācenšas radīt tādus darba apstākļus, kas nodrošina pēc iespējas vairāk apmierināt maksimāli vairāk personīgo vajadzību.
Atziņas Antuāna de Sent-Ekziperī darbā “Mazais princis”
„Mazais Princis” atbilst eksistenciālisma virzienam, jo šajā darbā ir attēlota „cilvēciskā esamība – pasaules redzējums, kurā vienā veselā saplūst cilvēks un pasaule”. Eksistenciālisma pamatā ir jautājumi par cilvēka esību, viņa darbību, funkcijām un vietu pasaulē, eksistenciālisms ikdienu redz neīstām, it kā neizbēgamām šķietamībām pārpilnu, tomēr cilvēkam pastāv iespēja atrauties no šīm šķietamībām un brīvi veidot savu dzīvi.…
