Meži ir viena no galvenajām neatsveramām dabas sastāvdaļām un kā nozīmīgs dabas resurss Latvijai un tās iedzīvotājiem ir bijis svarīgs visos laikos. Meži ir Latvijas nacionālā bagātība, kura saglabājama un vairojama, lai apmierinātu sabiedrības ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās vajadzības.
Latvijas meža politikas galvenais pamats ir LR Satversme, LR ratificētās starptautiskās konvencijas un līgumi, nacionālās meža apsaimniekošanas tradīcijas un pieredze, zinātniski pamatotas Latvijas dabas, sociālās un ekonomiskās likumsakarības.
Pusi Latvijas valsts teritorijas sedz mežs, kas ir bagāts gan ar koksnes, gan ar citām vērtībām. Puse no tā pieder valstij, otra puse tikusi privātā meža īpašnieku apsaimniekošanā. Lai šīs dabas bagātības aizsargātu, valsts ir izdevusi normatīvos aktus, kas nosaka stingras prasības visai saimnieciskai darbībai mežā. Meža saimniecība ir nopietna tautsaimniecības nozare ar visiem tās attīstības posmiem - no meža ieaudzēšanas līdz ražas ievākšanai. Meža īpašnieka kā jebkura īpašnieka tiesības un pienākumus Latvijā regulē ne tikai Civillikums, bet arī citi normatīvie akti. Šajā referātā apskatīšu galvenos normatīvos aktus, kas nosaka meža īpašnieka tiesības un pienākumus pārvaldot savu īpašumu un veicot saimniecisko darbību. Meža īpašniekam pieder nekustamais īpašums - zeme un viss, kas uz tās atrodas, t.i., konkrētajā gadījumā mežs. Tieši mežs, salīdzinot ar citu, piem., lauksaimniecībā izmantojamu zemes īpašumu uzliek īpašniekam papildus pienākumus, kuri viņam savu īpašumu apsaimniekojot ir jāpilda. Šos pienākumus, kā jau minēju, nosaka meža apsaimniekošanas un izmantošanas regulējošie normatīvie akti.…
