Meža ugunsgrēku veidi.
Ugunsgrēki ir galvenais dabiskais traucējums dabiskos boreālajos mežos. Meža ugunsgrēkus var salīdzināt ar cilvēka veiktām kailcirtēm un citām cirtēm – abos gadījumos liela daļa meža biomasas tiek īsā laikā no meža aizvākta, strauji mainās meža mikroklimats un zemsedze. Degšanas varbūtība dažādās mežaudzēs ir dažāda: visbiežāk aizdegas ļoti sausi meži, kamēr mitrie meži, kurus turklāt aizsargā upju ielejas, aizdegas ļoti reti vai pat nekad.[27.]
Par ugunsgrēku nav uzskatāms ugunskurs, ciršanas atlieku dedzināšana vai cita mērķtiecīga dedzināšana, kas nerada zaudējumus un notiek cilvēka uzraudzībā.
Degšanu mežā nosacīti var iedalīt trīs līmeņos: augšējais līmenis - koku vainagi; vidējais - sūnas, ķērpji, virši, vaivariņi, krūmi, kritušie zari, vecā zāle u.c..; apakšējais līmenis - kūdras un humusa slānis, nedzīvā zemsega.
Meža ugunsgrēkus klasificē atkarībā no līmeņa, kurā notiek degšana, un tos iedala trīs veidos - skrejuguns, Vainaguguns, un zemdega, bet to forma var mainīties dažādu faktoru ietekmē.[3.]
Skrejuguns - degšana, kad deg meža zemsega un pamežs, bet uguns nesasniedz audzes vainagus. Skrejuguns dūmi parasti ir gaiši. Ugunsgrēka aptvertai platībai parasti ir ovāla forma. Intensīva degšana notiek aptvertās platības perifērijā, ko sauc par uguns grēka apmali. Skrejuguns rezultātā sadeg zemsega (sūnas, ķērpji, ogulāji u.c.),pamežs (krūmi, kociņi), apdeg koku saknes un koku apakšējās daļas miza. Skrejuguni uzskatāmi ilustrē 1.1.att.
Izšķir virsējo un noturīgo skrejuguni.
Virsējā skrejuguns raksturīga pavasarī, kad saulē izžuvusi tikai vecā zāle, kurai sadegot, uguns apmale pārskrien platībai, neaizdedzinot mitro humusa slāni, valgās kritalas un citu materiālu
Noturīgā skrejuguns parasti rodas vasarā, kad izžuvušas arī meža nedzīvā zemsega un kritalas. Tās rezultātā aizdegas kritalas un pamežs, pie koku saknēm un celmiem gruzd nedzīvā zemsega, radot biezus dūmus. Pēc uguns virzīšanās ātruma un liesmu augstuma skrejuguni vēl sadala vājā ( liesmu augstums nepārsniedz 0.5m un virzīšanās ātrums- 1m minūtē), vidējā ( liesmu augstums ir 0.6-1.5m un virzīšanās ātrums ir 1-3m minūtē) un spēcīgā ( liesmu virzīšanās ātrums ir 3m minūtē un lielāks un liesmu augstums pārsniedz 1.5m ).
Vainaguguns - par vainaguguni sauc meža degšanu, kad uguns virzās uz priekšu pa mežaudzes vainagu klāju. Šie ugunsgrēki rodas no skrejuguns, kas no zemsegas, pameža un paaugas nokļūst koku vainagos. Tas parasti notiek biezos skuju koku jaunaudzēs un saliktās audzēs galvenokārt vējainā laikā. Vainaguguni sauc par vāju, ja tās virzīšanās ātrums nepārsniedz 3m minūtē, par vidēju, ja uguns ātrums ir no
4 -100m minūtē un par spēcīgu, ja uguns ātrums ir lielāks par 100m minūtē. Vainaguguns rezultātā atmosfērā izdalās milzīgs siltuma daudzums. No tā rodas straujš gaisa masu pieplūdums degšanas vietai, radot vai pastiprinot vēju, kas savukārt vēl vairāk pastiprina degšanu un uguns ātruma palielināšanos 3-5 reizes pret sākotnējo. Vainaguguns ir visbīstamākais meža ugunsgrēks. Vainaguguni uzskatāmi ilustrē 1.2.att.
Zemdegas - par zemdegām sauc kūdrainas augsnes virskārtas gruzdēšanu. Zemdegās mežaudzes aiziet bojā, apdegot vai sadegot sakņu sistēmai. Zemdegas parasti rodas skrejuguns rezultātā meža nogabalos, kur augsnes virskārtu veido sausa kūdra, kā arī nosusinātos kūdras purvos, kūdrai aizdegoties tieši. Sākumā izdeg nelielas bedres 0.5-1m2 zem koku saknēm vai klajumos, kur kūdra ir sausāka.
…
