Tās neatspoguļo mīlestību kā kaut ko jauku un patīkamu. Feminisma teorijas drīzāk runā par tradicionālajiem mīlestības jeb, precīzāk, laulību modeļiem.
Feminisma piekritēji apgalvo, ka romantiska vai neromatntiska mīlestība ir galvenais iemesls, kas saista sievietes pie tradicionālajām dzimumu lomām, nostādot tās zemākā statusā par vīriešiem. Sievietes pie vīriešiem ir piesietas ar mīlestības un atkarības saitēm. Pēc kāzām jaunās sievietes noslēdzas jauno mājokļu iekšienē, lai kļūtu par mājsaimniecēm, sievām un mātēm. Romantiska mīlestība ir skaista, taču tai ir sava cena; tā nozīmē jebkādas neatkarīgas karjeras, ja tāda uzsākta, beigas. Tradicionālajā scenārijā mīlestība nostāda sievieti pakalpīgā pozīcijā, tā darbojas kā saite, kas neļauj sievietei sasniegt ekonomisko brīvību. Tas, ko parasti sauc par mīlestību patiesībā ir bijība un satraukums. Mīlestība ir ‘dzimumu cīņa’ un šajā cīņā sievietes izmanto mīlestību kā smalku ieroci. Abi dzimumi cenšas gūt kādu labumu no kopdzīves, bet ziedojot pēc iespējas mazāk no sevis.
Feminisma teorijas skaidro, ka vīrieši parasti iesaistās attiecībās, domājot par seksu, bet sievietes samazina seksa nozīmi un uzsver emocionālo saiti un pieķeršanos. Tas nenozīmē, ka vīrieši un sievietes abi neizjūt seksuālas vēlmes un mīlestības jūtas, bet tie izjūt tās atšķirīgos veidos. Balstoties uz Z.Freida teoriju ieaudzinātās īpašās mātišķās jūtas liek sievietei novērtēt un balstīties uz tuvām emocionālām attiecībām.
Vīrieši tajā pašā laikā audzināšanas rezultātā baidās no tuvām emocionālām saitēm un augstu vērtē neatkarību. Amerikāņu zinātnieks, Grīrs (Greer, 1970), piemēram, uzsver to, ka, ja sievietes seksuālā enerģija netiktu padarīta nepieejama ar represiju, tā palīdzētu izstarot radošumu un gūt panākumus lielajā pasaulē.
Vīriešiem ir raksturīgi tas, ka attiecību sākumā tie tiecas idealizēt savu sievieti, sargāt to un cīnīties par to.…
