Nacionālās (etniskās) minoritātes Latvijā

Etnopolitiskais konflikts šobrīd lielā mērā ir vērtējams kā politiska un sociāla konstrukcija, kuras divi galvenie veidotāji ir politiskā elite un plašsaziņas līdzekļi. Aizvien vairāk Eiropā un pasaulē tiek vērtētas valstu politiskās sistēmas un etnopolitika, tas, vai tiek ievērotas minoritāšu tiesības un intereses, vai tās ir pārstāvētas valsts institūcijās.
Pēdējo gadu notikumi etnopolitikas īstenošanas laukā arvien biežāk līdzās vārdam minoritātes liek izskanēt dažādiem minējumiem par etniskā konflikta iespējamību mūsu sabiedrībā.  Pētījumi ļauj soli pa solim izsekot dažādu sabiedrības grupu nostādnēm un uzvedībai un konstatēt, ka situāciju būtu maldīgi raksturot kā stabilu un nemainīgu un ka tā drīzāk uzlūkojama kā jūtīgs process, kur noteikti faktori sekmē līdzsvaru un etnisko mieru, bet citi faktori, gluži otrādi, provocē konfliktu. Tas vērš uzmanību uz faktoriem, kas var šo konfliktu mazināt vai vērst dziļumā, un kas būtu pieskaitāmi konflikta attīstības riska faktoriem.
Latvijas gadījumā nozīmīgi ir tas, ka līdz ar valsts neatkarības atgūšanu ir notikusi sociolingvistisko grupu hierarhijas maiņa. Šis process joprojām turpinās un abās grupās – latviski un krieviski runājošo vidū - tas lielā mērā nosaka etnisko attiecību veidošanas modeļus un etnopolitiskās spriedzes mazināšanas stratēģijas.
Latviešu valodas zināšanas un saskarsmes problēmas latviešu valodā ir viens no galvenajiem sociolingvistisko grupu konfliktu sekmējošajiem faktoriem. Jāpiebilst, ka šī atziņa attiecināma galvenokārt uz latviešiem. …