Kopš Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) dibināšanas Otrā pasaules kara izskaņā, viens
no starptautiskās sabiedrības svarīgākajiem uzdevumiem ir nodrošināt mieru un stabilitāti
pasaulē. ANO Harta nosaka, ka spēka pielietošana ir beztiesiska, izņemot sevišķi
ierobežojošus gadījumus. Tāpat arī šī Harta apstiprina cilvēktiesību pamatprincipu nozīmi un
nepieciešamību aizstāvēt tās. Mūsdienu starpvalstu attiecību iespaidā šie vadmotīvi ir
nostādīti pretrunā cits citam. Praksē šādas pretrunas spilgts piemērs ir NATO humanitārā
intervence Kosovā, kas ieguva milzu rezonansi visā pasaulē. Dažādu ekspertu, kā arī
starptautisko attiecību aktieru nevienprātība attiecībā uz šīs rīcības tiesiskumu un
nepieciešamību pierāda, ka starptautiskajās tiesībās ir nepilnības un kaut kas ir jāmaina.
Darba mērķis ir izprast jēdziena „humanitārā intervence” būtību un novērtēt NATO rīcības
pamatotību, balstoties uz diviem iepriekšminētajiem ANO Hartas vadmotīviem. Autori ir
izvirzījuši hipotēzi: vienpusēja bruņota intervence ir likumīga, ja tā tiek veikta humanitāru
mērķu vārdā. Savukārt darba problēmjautājums ir: vai nestandarta situācija pieļauj atkāpi no
pakļaušanās likumam?
Darba gaitā veicamie uzdevumi ir:
Izskaidrot jēdziena būtību
Apskatīt NATO intervences procesu Kosovā
Izpētīt humanitārās intervences likumības aspektus
Darba procesā tiks pielietota kvalitatīvā pētījumu metode. Darbs ir izstrādāts kā teorētisks un
analītisks pētījums. Tiks pētīti līdz šim savāktie zinātniskie raksti, dažādu konferenču un
semināru kopsavilkumi, dokumenti un ekspertu raksti par humanitāro intervenci.
1. nodaļa vispārīgi raksturo jēdzienu „humanitārā intervence”, 2. – apskata NATO intervenci
Kosovā un 3. nodaļa pievēršas intervences likumības jautājumam un atziņām no šī
precedenta.…
