Gadījumā, ja tiek slēgts darījums, ar kuru tiesību subjekts iegūst lietu no kāda, kuram nav tiesību to atsavināt, turklāt pirmais to nezināja un nav varējis zināt, tas uzskatāms par labticīgu ieguvēju. Šāda regulējuma pastāvēšanas mērķis ir „nodrošināt civiltiesiskās apgrozības stabilitāti” .
Lietu tiesību labticīga ieguvēja institūts bija pazīstams jau Romiešu civiltiesībās. Neskatoties uz savu seno izcelsmi aizvien pastāv problēmas un neskaidrības ar šo civiltiesību institūtu regulējošo tiesību normu interpretāciju un piemērošanu. Īpaši aktualizējies šis jautājums ir nesenā pagātnē, sakarā ar pretrunīgu un neprognozējamu tiesu praksi - šķietami līdzīgās situācijās, tiesa mēdz taisīt diametrāli pretējus nolēmumus. Šie pretrunīgie nolēmumi raisīja diskusiju sabiedrībā par labticīga ieguvēja institūtu vispār un par to, kā ir interpretējamas ar to saistītās tiesību normas. Šīs tēmas aktualitāti pamato arī nesen izstrādātā un ar Ministru kabineta 2010.gada 13.septembra rīkojumu Nr.541 atbalstītā Koncepcija par Civillikuma lietu tiesību daļas modernizāciju, kurā izvirzīts kā viens no trīs būtiskākajiem problēmjautājumiem ir lietu tiesību labticīga iegūšana. Tajā akcents tiek likts uz nekustamā īpašuma labticīgu iegūšanu, identificējot šādu problēmu: „Latvijas tiesībās nav detalizēta regulējuma jautājumā par īpašuma un citu lietu tiesību labticīgu iegūšanu uz nekustamu lietu, kas praksē noved pie tā, ka labticīgs ieguvējs netiek aizsargāts.”
Analizējot tiesu praksi, pēdējā laika publikācijas, Advokatūras dienas konferencē, lekcijās un citviet dzirdēto, autore secina, ka šobrīd nepastāv vienots viedoklis par to, kādos gadījumos būtu aizsargājams labticīgs ieguvējs. Šāda situācija ir pilnībā saprotama, ņemot vērā, ka, aizsargājot labticīgu ieguvēju, tiek aizskartas tiesiskā īpašnieka īpašumtiesības, savukārt „īpašuma tiesības ir ne tikai lietu tiesības, bet arī viena no personas nozīmīgākajām pamattiesībām, ko garantē gan starptautiskie cilvēktiesību akti, gan valstu konstitūcijas (pamatlikumi, satversmes)” . …
