1990.-tie gadi Latvijā sākās ar privātiniciatīvas un privātīpašuma nozīmes atjaunošanu. Tā kā valsts attīstība tika virzīta pretī tirgus ekonomikai, atbilstoši tās principiem vajadzēja pārkārtot arī īpašuma attiecības, nodrošināt dažādu īpašuma veidu un formu līdztiesību līdzšinējā dominējošā valsts īpašuma vietā.
1991. gada 30. oktobrī pieņem likumus “Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem” un “Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā”, 1991. gada 20. novembrī pieņem likumu “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”, 1991. gada 21. novembrī pieņem likumu “Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos”, 1992. gada 9. jūlijā pieņem likumu “Par zemes privatizāciju lauku apvidos”.
Tika atjaunots 1937. gada Civillikums, kurš balstās uz principiem, kas tirgus ekonomikas mantisko attiecību regulēšanā izturējuši ilgstošu laika pārbaudi. Ar 1992. gada 1. septembri stājās spēkā tā ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļa, ar 1993. gada 1. martu - Saistību tiesību daļa, ar 1993. gada 1. septembri - Ģimenes tiesību daļa.
Latvijas Republikas Saeima 1995. gada 21. jūnijā pieņem likumu “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”, 1995. gada 28. septembrī pieņem likumu “Par dzīvokļa īpašumu”.
Tātad ar spēkā esošajā likumdošanā ietvertajām tiesiskajām normām attiecībā uz īpašumu, tā apsaimniekošanu, īpašnieka tiesībām un pienākumiem, savu interešu aizstāvību šodien nākas saskarties ievērojamam fizisko un juridisko personu skaitam.
Šajā darbā tiek apskatīta tās mūsu valsts likumdošanā fiksētās pamatprasības, kuras šodien reglamentē īpašnieka rīcību gan nekustamā īpašuma apsaimniekošanā, gan darījumos ar to. …
