Nepatiesas atzīšanās problēma pratināšanas laikā

Secinājumi un nobeigums
Nepatiesas atzīšanās ir indivīda atzīšanās nozieguma izdarīšanā, ko viņš nav veicis. Patstāvīgajā darbā tika aplūkojot nepatiesas atzīšanās pratināšanas laikā dažādi aspekti un problēmas aktualitāte.
Nepatiesas atzīšanās problēma nonākusi pētnieku uzmanības centrā un kļuvusi aktuāla tikai samērā nesen – 20.gadsimta sākumā, tomēr mūsdienās vairākums pētnieku, kas nodarbojas ar šo “paradoksālu fenomēnu” (Warden & Drizin, 2009), uzsver, ka šī problēma tiesu un izmeklēšanas sistēmā ir ārkartīgi aktuāla, jo nepatiesas atzīšanas gadījumi ir diezgan izplatīti un bieži noved pie negatīvām un pat dramatiskām sekām.
Zinātniskajā literatūrā izšķir trīs nepatiesas atzīšanās pamatveidus - brīvprātīgu, varmācīgi piekāpīgu un varmācīgi-internalizētu.
Parasti nepatiesa atzīšanās tiek izdarīta multifaktoriālu iemeslu ietekmē. Pastāv vairāki nepatiesas arzīšanas riska faktori, kā arī motīvi un iemesli, kāpēc nevainīga persona mēdz atzīt savu vainu noziegumā, kuru viņa nav izdarījusi. Literatūrā tiek uzsvērts, ka ļoti nozīmīga ir tieši situatīvo un personības (tostarp, vecums, paaugstināta iespaidojamība, garīgās slimības, zems intelekta līmenis, indivīda reakcija uz ilgstošu stresu un spriedzi, soicālo ietekmi un citi) riska faktoru mijiedarbība. Visbiežāk nepatiesas atzīšanās notiek, kad vairāki riska faktori kombinējas savā starpā.
Tāpat ļoti nozīmīgas ir metodes, ko lieto izmeklētāji un citi policijas darbinieki, strādājot ar aizdomās turamo personu, kā arī tas, kā tiek interpretētas pratināšanas laikā iegūtas liecības un informācija.…