Pilnvara – tas ir dokuments, ar kuru viena persona uzdod otrai personai izpildīt kādu uzdevumu, pārstāvot sevi attiecībās ar trešajām personām.
Civillikuma 2291.pantā ir noteikti pilnvaru veidi, kas iedala pilnvaras pēc pilnvarojuma jeb pēc pilnvarniekam piešķirtās varas apjoma. Pilnvaras apjomu nosaka pilnvarotājs:
1.Speciālpilnvara – dod tiesības kārtot kādu atsevišķu, īpaši noteiktu lietu. Piemēram, ja būs pilnvara pensijas saņemšanai, tad ar šo pilnvaru varēs veikt tikai to darbību, kas norādīta pilnvarā. Š ai pilnvarai ir vismazākais darbības apjoms – viens darbības veids.
2.Ģenerālpilnvara – dod tiesības pilnvarniekam noslēgt pilnvarotāja vārdā noteikta veida tiesiskus darījumus vai arī noslēgt dažāda veida tiesiskus darījumus, kas attiecas uz kādu pilnvarotāja darbības sfēru – pilnvarojums rīkoties ar kādu konkrētu mantu, arī – apsaimniekot, pārvaldīt, pārdot, dāvināt nekustamo īpašumu. Tātad šajā pilnvarā jānorāda konkrēts objekts, uz kuru tā attiecas. Ar šo pilnvaru var vest zināmas šķiras lietas, piemēram, rīcības ar sertifikātiem.
3.Universālpilnvara – pilnvara ar vislielāko darbības lauku. Tā dod tiesības jebkurā dzīves situācijā pārstāvēt pilnvaras izdevēju, veikt visas iespējamās darbības. Taču katram tās devējam vispirms rūpīgi jāapsver, vai viņš vēlas dot tik ļoti plašu pilnvarojumu. Univrsālpilnvara būtu lietderīga tad, ja tās izdevējs, piemēram, brauc dzīvot un strādāt uz kādu ārvalsti.…
