Ievads
Notariāta izveidošanas celoņi ir cieši saistīti ar cilvēku sbiedrības attīsīšanos, cilvēkos radās vēlme būt pārliecinātiem par to, ka slēdzot darījumus, viņu tiesības ir aizsargātas.
Notariāts ir katras valsts tiesību sistēmas sastavdaļa, notariāta funkcijas ir nepieciešamas sabiedrībai. Notārs darījumam piešķir publisku ticamību. Notārs izskaidro tiesības, informē par likumu un, ja tas ir nepieciešams, par tiesu praksi un teoriju, brīdina par sekām nodokļu jomā un dara pusēm zināmas to tiesības un priekšrocības. Kā arī viņš raugās, lai tiktu ievēroti obligātie nosacījumi un brīdina puses, ja jautājumi tiek apstrīdēti. Notārs palīdz pusēm izstrādāt vienošanos, cik vien iespējams, samierināt tās tur, kur nav panākta pilnīga saprašanās, nodrošinot vienošanās līdzsvaru un līdz ar to arī taisnīgumu, raugoties, lai mazāk pieredzējusī vai mazāk kompetentā puse nenonāktu nelabvēlīgā stāvoklī.
Tulkojumā no latīņu valodas vārds “notarius” ir tūlkojas ka rakstītājs, sekretārs . Tāpēc notariāta institūta izveidošanos visbiežāk saista ar Senas Romas tiesībam, bet dāži vēsturnieki saista ar Babiloniju. Jo tieši Babilonijā ar privātīpašuma rašanos sāka sasaukt lieciniekus slēdzot darījumus.
Darba mērķis: noskaidrot notariāta lomu jurisprudencē un tā nozīmi tiesību aizsardzības nodrošināšanā.
Darba uzdevumi: 1) izpētīt notariātu un ta vietu tiesību aizsardzībasiestāzu sistemā;
2) apskatīt notarialas darbibas un to nozīmi personu tiesību realizēšanā;
3) uzzināt zvērinātunotāru iecelšanas kārtību un iecelšanas statusu.
Izmantotās metodes: Aprakstošā metode, induktīvā metode, analīzes metode.
Darbs veikts, balstoties uz: autores novērojumiem un izpratni par tēmu, publicētās literatūras un interneta resursiem.
1. Latvijas notariāta vēsture
Notariāta aizsākumi
18. gadsimta beigās Vidzemi, Kurzemi un Zemgali pievienoja Krievijai, līdz ar to izmaiņas notika ne tikai politiskajā dzīvē, bet arī likumos un tiesībās. Izmaiņām pakļāvās arī toreizējie notāri, un no šī laika civilā likumdošana bija cieši saistīta ar Krieviju. Līdz 1889.gada Krievijas tiesu reformai publisku aktu taisīšana nebija jāveic notāriem - tas ietilpa tiesu iestāžu pārziņā.
19. gs Latvijas pilsētas izcēlās visā Krievijā, jo tikai Vidzemē un Kurzemē darbojās tā sauktie publiskie notāri, kuru kompetencē ietilpa vienīgi apliecinājumu izdarīšana, turklāt viņiem nebija tiesību apliecināt visus tiesiskos darījumus. Apliecinājumus izdarīja arī tiesu iestādes.
Kamēr Latvija atradās Krievijas pakļautībā, nebija nepieciešams, lai viena darījuma noslēgšanā tiesu iestāde piedalītos vairākas reizes vairākos veidos (piemēram, lai darījums tiktu slēgts pašā tiesā ar tās tiešu piedalīšanos, bet pēc tam jau noslēgtā veidā vēlreiz tajā apstiprināts). Pirmā pasaules kara gados okupācijas vara nekādus jauninājumus civilajā likumdošanā, tai skaitā arī notariāta likumdošanā, neieviesa.
…
